“Vainīgais” – Jēzus Kristus 

1517.gada 31.oktobrī M.Luters toreizējās Eiropas mērogiem nomaļajā kaktā  pie universitātes ziņojuma dēļa ( kas bija izvietots uz Vitenbergas pilsbaznīcas ieejas durvīm) saskaņā ar vispārpieņemtu praksi piestiprināja paziņojumu par disputu un 95 tēzes par indulgencēm jeb grēku atlaižu vēstulēm , kas paredzētas teoloģiskai diskusijai ar dominikāņu ordeņa  mūku un indulgenču tirgotāju Johanu Tecelu. Paziņojums sākās apmēram ar šādiem vārdiem :”Patiesības mīlestības vārdā un dedzīgā vēlmē šo patiesību atklāt sekojošās tēzes tiek piedāvātas diskusijai Vitenbergā godājamā tēva Mārtiņa Lutera, brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra un šīs vietas pastāvīgā pasniedzēja, vadībā. Viņš arī lūdz, lai tie, kas diskusijā nevar piedalīties mutiski, dara to rakstiski.”- Pavisam mierīgs, lai neteiktu mazliet garlaicīgs ievads.

Arī tālāk tekstā nav nekā īpaša vai ārkārtēja. Protams, šīs tēzes ir uzrakstītas ar iedvesmu, atjautīgi un asprātīgi, tajās ir pat daži ”pipariņi”, kuri varētu „iekost” kādiem tā laika baznīcas augstākajiem vadītājiem mēlē, ja vien tie dabūtu šo darbu lasīt. Taču, pat daudzas reizes pārlasot Lutera tēzes un tās rūpīgi pārdomājot, tā īsti nerodas nekādas vērā ņemamas idejas par to, kas tad šajā tekstā ir tik īpašs, ka tas varēja izraisīt tālejošus notikumus, turklāt visas pasaules vēsturē, ka šodien, pēc gandrīz piecsimt gadiem, tās vēl aizvien ir dzīvas un darbīgas. Tā laika pasaulē taču bija daudzi nesalīdzināmi kvēlāki un varenāki uzsaukumi (95 tēzes pat nebija uzsaukums vai aicinājums cīņā), ko bija laiduši tautās daudz pazīstamāki un ietekmīgāki vīri nekā Luters.

Šī mīkla ir nodarbinājusi daudzus prātus. Ne par vienu personu pasaules vēsturē  (protams, izņemot mūsu Kungu Jēzu Kristu) nav sarakstīts tik daudz grāmatu kā par Mārtiņu Luteru, taču reformācijas laika notikumu izcelsme daudzējādā ziņā aizvien vēl paliek mīkla.

Šo neskaidrību var gaisināt tad, ja nopietni ņemam vērā apstākli , ka vēstures audums gan savīts no cilvēku dzīvēm, ārējiem apstākļiem un sakritības, tomēr nav cilvēku, apstākļu un sakritību veidots. Jēzus Kristus ir tas, kam dota visa vara debesīs un virs zemes, Viņš šo varu arī lieto un loka pasaules likteņus. Viņš taču ir tas, kurš vienīgais var atvērt un lasīt abās pusēs aprakstīto un ar septiņiem zīmogiem aizzīmogoto pasaules vēstures tīstokli, kas ir Dieva, Visuvaldītāja, labajā rokā (Atkl.5)

Rūpīgs vēstures vērotājs un evaņģēlija pazinējs un sapratējs varēs pamanīt, ka reformācijas pašos sākumos parādās tas vieglums un skaistums, kuru mēs redzam un pazīstam pie mūsu Kunga un Pestītāja notikumos, kas aprakstīti evaņģēlijos. Viņš dara, kā grib, un viss Viņam padodas. Viņš saka mironim: „nāc ārā no kapa!” un tas atdzīvojas un nāk. Viņš pabaro piectūkstoš vīrus ar piecām un divām zivīm, un pēc mielasta paliek pāri simtreiz vairāk nekā bija sākumā. Viņš pavēl jūrai un vējam: „Klusu , mierā!”, un iestājas klusums un miers. Cilvēka prāts to nespēs aptvert, jo tas ie Dieva Dēla darbs.

Arī reformācija ir šāds viegls un brīvs Kristus darbs. Tas bija Viņš pats, ne jau Luters, kas atkal par jaunu cēla godā savu žēlastības evaņģēliju, paša Dieva attēlu (2.Kor.4:4), ko bezdievīgā pasaule bija nolikusi malā kā tumšu, nesaprotamu un lieku. Dieva Dēls vienkārši tā gribēja – paņemt nepazīstamo vīru Mārtiņu Luteru un viņa diezgan vājās (pret to, ko Luters rakstīja vēlāk) tēzes un ar šīm divām necilajām lietām apgriezt pasauli, lai Viņa baznīca vairs nestāvētu otrādi, bet tā, kā tai pienākas stāvēt. Bet Luters un viņa tēzes Kristus rokās bija tikai tas, „kas nav nekas” un ko „Dievs izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.”(1.Kor.1:28-29)

 Mēs katru gadu ar sirds prieku un gavilēm pieminam to tālo dienu, kad aizsākās reformācija, un visiem patiesiem Dieva bērniem tā vēl aizvien ir šodiena, jo evaņģēlijs, kas tolaik tika gaismā celts, ir mūžīgs. Kamēr tas skan, vēl aizvien ir šodiena, žēlastības un pestīšanas diena. Reformācija ir paša Kunga darbs, par kuru mēs droši varam gavilēt un pateikties Dievam: ”Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar Savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara.. Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas! Tik nejēga to nesaprot, un nelga to neņem vērā!”(Ps.92:5-7)

Bet tiem, kas vēl šodien aizvien meklē vaininieku reformācijai kā epohālam nelaimes gadījumam pasaules vēsturē, mēs varam ar prieku sacīt: „Jūs meklējiet vainīgo? Mēs zinām, kurš tas ir! Tas Jēzus Kristus, Dieva Dēls! Kā jums patīk šis „vainīgais”? Mums patīk!”

Aleksandrs Bite, Biķeru un Sv.evaņģēlista Lukas krievu draudzes mācītājs

Baznīcas gadagrāmata 2013, fragments.