Turpinās baznīcas atjaunošana 

Rīgas Sv.Jāņa baznīca ir īpašs, unikāls kultūrvēsturisks piemineklis, jo baznīca var lepoties ar bīskapa Alberta pils pamatiem zem savām sienām – tas faktiski nozīmē, ka šeit rodams Rīgas pirmssākums. Sv. Jāņa draudze visos laikos bijis galvenais baznīcas blasts – arī pēdējos gados ir veltīts visai daudz pūļu un līdzekļu, lai dievnamu uzturētu labā kārtībā. Šobrīd pienācis brīdis kārtējiem Lielajiem Darbiem – pilnībā jāatjauno Jāņa baznīcas vitrāžas, jāveic jumta un fasādes zelmeņa remonts.

Nozīmīgākie baznīcas rekonstrukcijas projekti

Aizvadīto gadu laikā Jāņa baznīcas draudzei saviem spēkiem ir izdevies realizēt ļoti nopietnus un galvenais – nepārtrauktus – baznīcas rekonstrukcijas darbus, kas rit jau kopš 1994. gada. 1997. gadā tika pilnībā rekonstruētas iekštelpas, 1998. gadā tika uzsākts jumta remonts, 1999. un 2000. gadā notika baznīcas torņa remonts, bet pērn tika veiksmīgi pabeigts draudzes nama remonts un ērģeļu rekonstrukcija. Šogad draudzes vadība apsver iespējas uzsākt baznīcas jumta kapitālo remontu, jo pirms dažiem gadiem, attīrot bēniņus no gružiem (kopumā jumts tika atslogots no 224 tonnām gruvešu), atklājās, cik patiesībā sliktā stāvoklī ir jumta nesošās konstrukcijas. Ņemot vērā, ka jumta rekonstrukcija būs ļoti liela apjoma darbs, ir saņemts ekspertu atzinums par jumta stāvokli un šobrīd jau var droši teikt, ka stipri ir bojātas jumta sijas, spāru gali, mūrlatas. Visas šīs konstrukcijas nāksies mainīt vai arī veikt tā saucamo siju protezēšanu. Bez tam, visai kritiskā stāvoklī ir baznīcas galvenās fasādes zelmenis, kur jāveic nopietna rekonstrukcija.

Nepieciešama vitrāžu restaurācija

Ievērojot tradīcijas baznīcu interjeru veidošanā, arī Sv.Jāņa baznīcā vitrāžas izmantotas kā būtiska interjera sastāvdaļa. Altāra daļā lieliski pilda tonālo gaismas fonu altārim, stiklojumi ziemeļu un dienvidu jomos kā krāsaini akcenti atdzīvina āra gaismas klātbūtni interjerā, stāsta vitrāžu speciālists Andris Kļavnieks. Vitrāžas altāra daļā un pa kreisi no altāra daļas ir samērā labā stāvoklī, restaurācijas darbi ir veikti nesen. Sliktākā stāvoklī ir vitrāžas pa labi no altāra, bet pavisam bēdīga ir situācija ar lielajiem logiem dienvidu jomā un to stiklojumu (baznīcas logu ailes ir sadalītas četrās daļās horizontāli un deviņās daļās vertikāli, viena loga rekonstruējamo vitrāžu platība ir 30 kvadrātmetri). A.Kļavenieks situāciju raksturo kā kritisku un teic, ka šeit steidzami būtu jāveic restaurācijas un rekonstrukcijas darbi: „Nenotiekot pienācīgai aprūpei iepriekšējo gadu laikā, kā arī kara laika postījumu iespaidā un ļaunprātīgas stiklojumu bojāšanas dēļ, vitrāžu stāvoklis ir tuvu kritiskajam.“

Rekonstrukcijas darbi būtu uzsākami no rietumu joma un tas būtu jāveic iespējami drīz, jo liela apjoma bojājumi rada baznīcā caurvēju un būtiski ietekmē siltuma saglabāšanos, kā arī rada ērģeļēm ļoti kaitīgo mitrumu. A.Kļavenieks norāda, ka darbus varētu veikt pakāpeniski, uzsākot ar ērģelēm tuvāko logu un noslēdzot ar altārim tuvāko logu. Darbu gaitā būtu nepieciešama stalažu izbūve, dublējošo un vitrāžu bloku demontāža no logailēm, kā arī logaiļu un stiprinājumu stieņu restaurācija, vitrāžu bloku pārsvinošana, jaunu bloku izgatavošana un iemontēšana atpakaļ logailēs. Kopumā būtu rekonstruējami 42 vitrāžu bloki.

Andris Kļavnieks ar vitrāžu restaurāciju nodarbojas jau kopš 1977.gada un ir veicis vitrāžu rekonstrukcijas un restaurācijas darbus Mazajā Ģildē, Saeimas namā, „Aizkraukles bankā“, „Skonto“ administratīvajā centrā. Izgatavotas vitrāžas Melngalvju namam, bet pašlaik rit darbs pie vitrāžu rekonstrukcijas Rīgas Doma baznīcai.

Vēsturiski fakti par Jāņa baznīcu

Jāņa Zīrupa grāmatā “Dievnams uz bīskapa pils mūriem”, kas veltīta Jāņa baznīcas vēsturei norādīts, ka parasti Sv. Jāņa baznīcas pirmsākumus saista ar 1209. gadu, kad rakstos atrodams pils kapelas vārdu. Pēc ceturdaļgadsimta bīskapa rezidence nonāk dominikāņu mūku ordeņa misijas rīcībā, un viņi tās kapelu iesvēta par Sv Jāņa baznīcu, veltot to Jānim Kristītājam un Jānim Evanģēlistam. Ne vienmēr gan baznīcas telpas ir kalpojušas sakrāliem mērķiem. Piemēram, 16. gadsimtā, sākoties reformācijai, beidzas 300 gadus ilgais dominikāņu klostera laiks. Pārmaiņas, kuras pavada nemieri un t.s. “svētbilžu grautiņi” liek pilsētas rātei slēgt daudzas baznīcas un klosterus, nolūkā nepieļaut turpmāku to demolēšanu. Sv. Jāņa baznīca pārtop par noliktavu, bet vēlāk arī par zirgu stalli un govju kūti, visbeidzot kļūstot par pilsētas arsenālu. Tikai 1582. gadā, klausot Polijas karaļa Stefana Batorija pavēlei, ieroči tiek aizvākti, dievnams sakopts un ierādīts pirmajai Rīgas latviešu draudzei, kura jau pusgadsimtu darbojās Sv Jēkaba katedrālē. Tā paša gada 29.septembrī Sv. Jāņa baznīcā notiek pirmais dievkalpojums latviešu valodā.

Sv. Jāņa draudze bijusi pamats citām Rīgas draudzēm, kuras veidojās, atdaloties ļaužu grupām, Tā piemēram, 17.gadsimtā radās Sv. Ģertrūdes un Jēzus draudzes, savukārt 19.gadsimtā iesākās Mārtiņa, Pāvila un Lutera draudžu vēsture. Par spīti atdalīšanās procesam, 20.gadsimta sākumā Sv Jāņa draudze var lepoties ar ievērojamu locekļu skaitu – 42 tūkstošiem.

Osvalds Zebris