Svinības Jāņa baznīcā 

Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak Kungs Cebaot!

Ps. 84,1.

Svētdien, 2002. gada 29. septembra dievkalpojumā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā tika atzīmēti 420 gadi, kopš šai baznīcā dievkalpojumi notiek latviešu valodā. Gan Jāņa baznīcas mācītāju un Lutera akadēmijas rektora Dr. Reinharda Slenczka sprediķī sacītie Dieva vārdi, gan ērģeļu mūzika un draudzes kora dziesmas, gan arī pats dievnams ar savu gaišumu un mirdzumu radīja patiesi svinīgu svētku noskaņu.

Pēc dievkalpojuma ikviens dievlūdzējs varēja iepazīties un iegādāties Jāņa draudzes locekļa Jāņa Zīrupa nupat iznākušo grāmatu, kurā ir liels materiālu klāsts par Jāņa baznīcu un kopš reformācijas laikiem tur kalpojošiem mācītājiem.

virsmācītājs,

Jānis Liepiņš

Dažus vārdus gribētu pateikt par mācītāju sarakstā pieminēto pirmo latviešu izcelsmes garīdznieku – Jāni Meirēnu, kurš tik daudzus gadus ir kalpojis Jāņa baznīcā.

1946. gada jūlijā mēs – galvenokārt Rīgas mācītāji – bijām sapulcēti Jāņa baznīcas konfirmandu zālē, lai godinātu virsmacītāju Jāni Meirēnu viņa 50 gadu mācītāja darba jubilejā. Jubilārs sēdēja savā goda krēslā un uz spieķīša atspiedies mums stāstīja par savu dzimtu, par studijām Tērbatā un ordināciju. Viņa stāstījums bija ļoti dzīvs un interesants. Uzsvērti un pat ar aizrautību virsmācītājs runāja par savas kalpošanas sākumu Jāņa baznīcā. Doma baznīcas virsmācītājs Teofils Gētgens (Goehtgen), kurš savulaik bija kalpojis Jāņa baznīcā, viņu pie rokas, kā dēlu, esot vedis garām Pētera baznīcai un ievedis Jāņa baznīcā, kur pirmos gadus viņš bijis kā palīgmācītājs. To visu viņš atstāstīja, uzsverot lielu pagodinājumu, ko tolaik izjutis.

Teofils Gētgens pēc dažiem gadiem ticis paaugstināts par Ģenerālsuperintendentu.

Virsmācītājs Jānis Meirēns kopā ar savu māsu dzīvoja tagadējā draudzes mājā Jāņa ielā 7 un mira 1948. gadā.

Pēc Doma baznīcas atsavināšanas Doma draudzes vārds kādus 30 gadus būtu izdzēsts no luterāņu draudžu sarakstiem. Vienīgi ar toreizējā arhibīskapa Gustava Tūra neatlaidīgām pūlēm un pēc ļoti grūta procesa, Doma draudzei tika dota iespēja savus dievkalpojumus noturēt Jāņa baznīcā.

Tā, pavisam negaidīti un necerēti, man kā Doma draudzes mācītājam radās saistība ar Jāņa baznīcu. Labā saskaņā un sadarbībā ar Jāņa draudzi un prāvestu Arvīdu Kauliņu, Doma draudze, līdz savas baznīcas atgūšanai, varēja darboties Jāņa baznīcas paspārnē. Pēc prāvesta saslimšanas un nāves, man tika uzdots kalpot arī Jāņa draudzē.

Visā savā mācītāja darbā Jāņa baznīcā no draudzes un tās vadības aizvien esmu saņēmis pretimnākšanu un atbalstu. To no sirds apzinoties, Jāņa baznīcai atdāvināju savu nekustamo īpašumu – tēva māju, kas atrodas Vidzemē, Ogres raj., 85 km no Rīgas. Māju nosaukums – “Bēvuļēni.” Mans vecvectēvs Andrejs Liepiņš 19. gs. vidū šo īpašumu bija nopircis. Tur esmu dzimis un aizvadījis savas bērnības un daļēji arī jaunības gadus.

Dažādi šo dāvinājumu var vērtēt, jo laiku pārvērtības ir radījušas izmaiņas arī mūsu laukos, bet tā ir mana pateicība Jāņa draudzei un tās vadībai, kas devuši iespēju vēl šodien man, mācītāja kalpošanas izskaņā, mazliet ko palīdzēt draudzes dzīvē.

Dzīvojamajā mājā ir iecerēts iekārtot telpas, kurās draudzes locekļi varētu vasarās atpūsties, kā arī kaut ko izaudzēt ziemai. Nākotnē otrajā mājā varētu iekārtot Diakonijas centru, vai kapellu, jo tuvākā baznīca ir Zaubē – septiņu kilometru attālumā. Dažas māju telpas jau iekārtotas. Draudzes priekšnieks gudri un enerģiski šīs ieceres realizē un pilnveido.

Oktobra mēneša pirmā svētdiena ir Pļaujas svētki. Evanģēlijs par bagāto zemes kopēju (Lūk.12.) ir kā nebeidzams atgādinājums, cik bieži cilvēks veltīgi pūlas, jaukdams vecos un celdams jaunos šķūņus, atdodot savas dzīves labākos gadus un spēkus, lai tik vairāk ko sakrātu. Dieva vārds brīdina: “Jau šinī naktī tavu dvēseli atprasīs! Kam tad paliks tas, ko tu esi sakrājis?”

Tikai bagātība Dievā mieru dod mūsu dvēselei.

Atceros, ka pirms tālajiem gadiem sestdienas novakaros pāri mežu galiem savās tēva mājās varēja sadzirdēt Zaubes baznīcas zvanu iezvanām dievkalpojumu vai svētvakaru. Tas bija tik skaisti un neaizmirstami! Ir man dziļa sirds vēlēšanās – kaut zvans Zaubes baznīcā, kur esmu kristīts un iesvētīts, – iezvanītu arī man reiz klusu svētvakaru.