Sv. Jāņa baznīcas draudzes kora brauciens uz Maskavu 

Stāsta Gunta Blūzma:

Ir 17. Novembra pēcpusdiena un koristi ir sapulcējušies stacijā uz perona, lai kāptu vilcienā Rīga – Maskava. Ne visi ir ieradušies norunātajā laikā. Arī man ir sanācis skriet no darbiņa pēdējā brīdī. Vilciena attiešanas laiks tuvojas un pieaug arī satraukums, jo dažu vēl trūkst. Mūsu dziedātāju bariņš nav īpaši liels – esam apmēram puse no kora, kas dodas šajā ceļojumā. Daži pēdējā brīdī netiek dēļ slimībām un ļoti negribas pazaudēt arī vēl tos dažus, kas ir tikai ceļā uz staciju. Dzirdot, ka viņi ir taksometrā un vēl gabaliņu no stacijas, ir nopietnas bažas, vai tiešām ir reāli paspēt. Visi jau sēžam vilcienā, skaitām pēdējās sekundes līdz vilciena attiešanai un ceram, ļoti ceram, kamēr Evija stāv durvīs un mēģina iedvesmojoši pārliecināt vilciena pavadoni, ka kavētāji tūlīt, tūlīt būs. Kad vilcienam jau ir jāatiet, tad beidzot atveras durvis un uz perona, klupdami un krisdami ierodas mūsu sengaidītie. Pateicība Dievam un varam doties ceļā.

Vilciens ir pilns, taču mēs gandrīz visi varam sēdēt vienkopus. Ceļš paiet ātri spēlēs un sarunās, iepazīstot vienam otru aizvien tuvāk. Daudziem šis ir pirmais brauciens uz Maskavu. Savu galamērķi sasniedzam 18. Novembra rītā – ierodamies stacijā Rižskaja, kas ir diezgan skaista ēka no ārpuses. Jāsāk pierast, ka šo Latvijai tik īpašo dienu pavadīsim krieviskā gaisotnē. Kārām acīm tveram visu apkārt redzamo, vecos autobusus, trolejbusus, krieviskos uzrakstus. Visos ir manāms prieks, ka esam beidzot klāt, ka nu sāksies mūsu Maskavas piedzīvojumi. Saprotam arī, ka silti nebūs, jo pūš auksts vējš, un mēs ar nepacietību gaidām autobusu, kas mūs izvadās ekskursijā pa pilsētu. Kad pēc neilgas salšanas mūsu transportlīdzeklis ir klāt, ar entuziasmu sākam Maskavas apskati gides pavadībā.

Jau ļoti ātri mēs pamanām, ka satiksme šeit ir diezgan traka – noteikumi laikam jau arī šeit tiek mācīti, taču virsroku gūst princips – А мне туда надо! (Bet man tur vajag). Kā novērojam vēlāk – arī gājēji uz ietvēm tiek ignorēti, jo arī pa tām mašīnas brīvi braukā, ja viņām tur vajag. Mūsu gide stāsta aizrautīgi un ir diezgan pārliecināta, ka mēs jau ļoti daudz ko zinām gan par Krievijas vēsturi, populārajiem cilvēkiem, raidījumiem. Jau ekskursijas sākumā mūsu autobuss, mēģinot izbēgt no sastrēgumiem uz lielajām ielām, iesprūst vienā mazā ieliņā, kur izskatās, ka izmainīties ar pretī braucošo džipu ir diezgan nereāli, taču tas tomēr tiek mēģināts. Mēs gan neticībā grozām galvas un liekas, ka dabūsim tur sēdēt ilgi, taču šoferu meistarība ir tomēr tik liela – ka mums izdodas izmainīties un mēs patiesi no sirds ar aplausiem apsveicam mūsu varoņus. Eskursijas laikā tiekam iepazīstināti ar Maskavas vēsturi, ar ievērojamākām celtnēm, daudz ko uzzinām par Ķīnas namiņu, pie kura autobusam sastrēguma dēļ sanāk ilgi nostāvēt. To ir cēluši krievi un tas izskatās ļoti mīlīgs, ķīnisks, tajā var dabūt gardu tēju un kafiju, un vietējo vidū tas ir iecienīts. Taču paši ķīnieši gan tur neejot, jo izrādās, ka cēlāji nav ņēmuši vērā fen-šui likumus. Mūsu pirmā apstāšanās ir pie Ņikuļina un viņa mašīnas, kurā katrs var iesēsties un nofotografēties. Turpat blakus ir Ņikuļina cirks. Taču ilgi uzkavēties ārpus autobusa aukstumā nevienam nav vēlēšanās, mēs labprāt turpinām apskati siltumā.

Izrādās arī Maskavā ir ļoti populāri jaunlaulātajiem piekārt pie tilta savu atslēgu. Taču Maskavā ir ļoti daudz iedzīvotāju un viņi izdomājuši labu risinājumu – lai visiem sanāktu vietas. Uz viena no populārākajiem tiltiem ir uztaisīti speciāli kociņi ar zariem, kuros tad visi var pieslēgt šīs atslēgas. Un kad koks ir pilns, to aiznes un noliek krastmalā, un uz tilta uzliek jaunu. Obligātā apstāšanās vieta ir arī Sarkanais laukums, kur mūs iepazīstina ar tā vēsturi, ar Kremli un citām apkārt esošajām ēkām. No visa stāstītā man ir palicis atmiņā, ka ir bijis laiks, kad visām dzīvnieku skulptūrām, kas atrodas uz Kremļa torņiem, ir bijis obligāti jāuzvelk drēbes, jo plikas dzīvnieku figūras taču ir ļoti nepiedienīgas. Tāpēc bija pat speciāls darbinieks – dzīvnieku figūriņu apģērbējs. Uzzinām arī, ka Ļeņins savā mauzolejā guļ ložu necaurlaidīgā sarkofāgā, jo viņu jau mirušu divas reizes tomēr mēģināja nogalināt vēlreiz. Un vienu reizi tas pat izdevās ļoti labi, speciālistiem bija jāpieliek īpašas pūles, lai atjaunotu mirušo ķermeni pieklājīgā izskatā.

Tālāk mēs tiekam aizvesti arī pie iespaidīgās Kristus Pestītāja katedrāles, kurai ir interesanta vēsture. To sāka celt 1839. gadā, lai atzīmētu uzvaru pār Napoleonu, un tā bija lieliska savā krāšņumā un varenībā. Taču pēc lielās revolūcijas un Ļeņina nāves tika nolemts tās vietā uzcelt Padomju pili – pieminekli sociālismam ar gigantisku Ļeņina statuju ar paceltu roku, uz kuras varētu pat helikopteri nosēsties un Ļeņina galvā būtu bibliotēka. Tāpēc 1931. gadā katedrāle tika uzspridzināta un gandrīz gadu vajadzēja, lai attīrītu šo vietu jaunai celtniecībai, taču finansu trūkums un tuvais karš neļāva īstenot šo ieceri. Pēc otrā pasaules kara bijušās katedrāles vietā tika ierīkots milzīgs atvērtais baseins. Bet 1990. gadā Krievijas pareizticīgo baznīca saņēma atļauju atjaunot katedrāli un apmēram miljons maskaviešu ar saviem ziedojumiem palīdzēja šo mērķi sasniegt. Un atkal šajā vietā ir varena un grezna celtne, kur pulcēties visiem ticīgajiem. Mūsu ekskursija noslēdzās ar Zvirbuļu kalna apmeklējumu, no kura varējām palūkoties uz Maskavu no augšas, ieraudzījām, ka tajā ir arī moderno debeskrāpju rajons, taču visu aptvert nebija iespējams, jo pilsēta ir milzīga, tajā dzīvo aptuveni 10 miljoni iedzīvotāju. Pēc ekskursijas tiekam nogādāti mūsu hostelī, mūsu naktsmītnēs, visi laimīgi tiekam pie gultas vietām un pēcpusdiena ir brīva. To katrs pavada dodoties apskatīt interesantākās Maskavas vietas- gājēju un iepirkšanās ieliņu Arbatu, Novodevičij klosteri, baznīcas, Tretjakova galeriju, slaveno iepirkšanās centru GUM. Un tajā var patiešām nopirkt arī Latvijas preci – šprotes, brētliņas un citas zivis konservos. Pamanu arī kādā veikalā Pūres ievārījumu. Prieks par to. Tā kā šī ir Latvijas svētku diena – tad atzīmējam to ar saldumiem pēc vakariņām. Bet liela ballīte šoreiz izpaliek, dzīvojam mēs hostelī dažādās kāpņu telpās un nesanāk noorganizēt neko kopīgu.

Nākamo Maskavas iepazīšanas dienu sākam ar kopīgu lūgšanu pie mūsu hosteļa ārdurvīm, un izlūgušies svētību, dodamies uz Kremli. Mums ir noorganizēta eksursija pa Ieroču palātu, kas ir obligāti jāredz. Veiksmīgi atraduši pareizo ieeju, nostājamies rindā. Taču izrādās, ka nestāvam pietiekami skaisti – bet tas tiek ātri atrisināts, jo viņiem ir speciāls darbinieks, kas palīdz mums veidot pareizu rindu – tādu garu un slaidu. Pēc neilgas gaidīšanas un drošības kontroles tiekam Ieroču palātā, kur mūs sagaida jauka gide. Mēs tiekam iepazīstināti ar daudzām greznām un ļoti intersantām lietām- un ieroči ir tikai ļoti maza daļa no tā. Varam aplūkot gan pareizticīgo garīdznieku, caru, carieņu tērpus, kroņus, troņus, dārglietas. Greznība ir ļoti liela, var redzēt arī kā laika gaitā ir mainījusies mode, stils, kā attīstījusies amatniecība. Ir daudz ļoti skaistu, greznu Bībeļu ar īpaši apdarinātiem vākiem, kuros netrūkst zelta, sudraba un dažādu dārgakmeņu. Mēģinām noskatīt arī kādu, kuru varētu paņemt līdzi uz mājām, uz mūsu baznīcu Tomēr izdarīt izvēli nav viegli un viss tiek atstāts turpat uz vietas. Redzam arī Faberžē olu kolekciju – princips jau līdzīgs kā mūsu veikalos nopērkamajām kinderolām. Arī Faberžē olā iekšā ir pārsteigums – kāda mantiņa, piemēram, zelta un platīna vilcieniņš, kas pats iet uz priekšu. Izdoma un meistarība šim māksliniekam ir bijusi lieliska, var tikai apbrīnot to smalkumu un skaistumu. Ieroču palātā izrādās glabājas arī Rīgas pilsētas atslēgas, ko mēs esot viņiem sen senos laikos nodevuši. Un iespaidīga ir arī kariešu kolekcija. Tās izradās ir bijusi populāra dāvana, ko Krievijas carienēm pasnieguši citu valstu karaļi. Pēc Ieroču palātas apskates katrs atkal dodas apskatīt sev interesantākās vietas. Dažiem izdodas pat apmeklēt teātri, atrast porcelāna izstādi vienā no metro stacijām. Ir jānopērk arī matrjoškas – obligātie Maskavas suvenīri. To izvēle ir patiešām liela, katrs var atrast sev skaistāko.

Mēs ar savu kompāniju dodamies apskatīt pārējās Kremļa ēkas. Slavenākās ir 5 baznīcas, katrai ir sava vēsture, taču visas vieno liela greznība, ļoti daudz ikonu, zelta. Beigās esam ļoti apžilbušas. Ir interesanti uzzināt, ka vienā no baznīcām atdusas daudzi cari – taču viņu sievas carienes gan nē, tās tika glabātas citur. Ļoti skaista ir kāda franču mākslinieka, rotkaļa, stiklinieka darbu izstāde. Darbi ir apbrīnojami, smalki un ļoti daudzi elementi ir kopēti no dabas – spāres, sienāži, orhidejas, bites. Dievs mums visapkārt ir radījis neatkārtojami skaistas lietas, mēs varam tās tikai censties atdarināt. Vēl viena svarīga Maskavas sastāvdaļa, ko daudzi cenšas apmeklēt ir metro stacijas. Daudzas būvētas neilgi pēc 2. Pasaules kara un tika izmantotas, lai parādītu padomju savienības varenību – tās ir greznas, ar skulptūrām, mozaīkām, liekas, ka esi kādā izstāžu zālē. Skaistāko metro staciju meklēšana ir vesels piedzīvojums.

Nākamā diena ir mūsu lielā dziedāšanas diena. Vispirms dodamies uz vēstniecību, lai noliktu savas mantas un tad meklējam mūsu baznīcu. Ejam un ejam līdz beidzot aiz ierastajiem pareizticīgo baznīcu kupoliem ieraugām tradicionālo luterāņu baznīcas smaili. Ir prieks redzēt kaut ko sev tik tuvu. Tā ir Pētera un Pāvila baznīca, kura laipni ir atvēlējusi latviešiem pie sevis svinēt dievkalpojumus. Kamēr mēs ievingrinām savas balsis un izmēģinām dziesmas, pamazām sarodas arī dievkalpojuma apmeklētāji – gan vecāka gada gājumi cilvēki, gan jaunas ģimenes, vēstniecības darbinieki. Dievkalpojumu vada mūsu mācītājs Juris Zariņš – latviešu valodā. Un sprediķī īpašs akcents ir likts uz mūsu mīļo zemi Latviju, kuru mums ir devis Dievs, kuras neatkarību varam brīvi svinēt.

Pēc kalpošanas baznīcā esam aicināti doties uz vēstniecību, kur mūs laipni ar tēju un pīrāgiem ciemos uzņem Latvijas vēstnieks ar kundzi. Jūtamies tiešām kā mājās, esam taču arī Latvijas teritorijā. Varam iepazīties ar vēstniecības darbu, telpām. Tās ir plašas un skaistas, ar brīnišķīgu zaļu pagalmu, kura vidū ir neliela koka baznīciņa. Uzzinām, ka vēstnieks ar kundzi ir arī mūsu draudzes locekļi – pie mums precējušies. Taču ilgi nevaram baudīt šo rāmo viesmīlību, jo ir jādodas visiem uz nākamo saviesīgo pasākumu, kurā ir aicināti piedalīties visi latvieši, kas vēlas atzīmēt Latvijas svētkus. Latviešu kultūras biedrība Maskavā kopā ar vēstniecību ir noorganizējusi pasākumu, kurā mūsu koris uzstājās ar vairākām dziesmām, piedalās arī Maskavas koris Tālava. Drosmīgi dziedam arī pāris dziesmas kopā, lai arī pirms tam nav sanācis kopā izmēģināt. Ir visiem jāmēģina saprast diriģenta rokas mājienus ar pirmo reizi. Pēc nelielā koncerta, svinīgo apbalvojumu piešķiršanas vietējo latviešu kultūras tradīciju kopējiem, ir klāts banketu galds ar maizītēm, pīrāgiem, Laimas konfektēm un citiem gardumiem. Kopīgi tiek uzsāktas vairākas latviešu tautasdziesmas, taču mēs ilgi nevaram uzturēties, ir jādodas atpakaļ uz mājām, uz vilcienu.