Roberts Feldmanis “Evanģēliski luteriskā draudze un dievkalpojums” – fragmenti 

feldmanis

BAZNĪCAS IEKŠIENE

Ps. 84

Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak, Kungs Cebaot! (..)

Kungs Cebaot, svētīgs ir tas cilvēks, kas uz Tevi paļaujas.

1. Moz. 28:16–17

Kad nu Jēkabs no sava miega uzmodās, tad viņš sacīja:..cik bijājama ir šī vieta! Še ir tiešām Dieva nams, un še ir debesu vārti.

Esam nonākuši pie Dieva nama sliekšņa.

Tagad dievnama telpa ir vienkārša. Bet pirmajā kristīgajā draudzē, kad cēla dievnamus, bija noteikts iekārtojuma veids.

Vispirms bija dievnama pagalms – raudošo telpa; tur pulcējās īpaša dievlūdzēju daļa. Šie raudošie, ko nelaida pāri pār dievnama slieksni, bija smagu grēku dēļ izslēgti no draudzes. Viņi nāca uz dievnamu, bet varēja palikt tikai pagalmā. – Tūlīt pāri slieksnim bija klausītāju telpa. Tur varēja iet visi, arī nekristīgie, kas gribēja kaut ko saprast un bija pietiekami nopietni.

Tālāk – priekštelpa, līdzjutēju telpa; tur pulcējās katehumeni, Kristībai sagatavojamie; tāpat arī raudošie, kurus jau pielaida. Tālāk – draudzes telpa. Kreisajā pusē sievietes, labajā vīrieši. Tuvāk altārim mūki, mūķenes. Dievnama ieeja bija rietumos; austrumi noslēdzās ar apsīdu – apli, kur bija iekārtotas svarīgākās lietas. – Jūdiem bija otrādi – ieeja austrumos. Kristīgo doma: austošā gaisma – Kristus. Altāris un svētās lietas – tās, ko apspīd . Dievnama vidū bija pacelta, paaugstināta vieta – ambon [gr.]. Tur atradās divas pultis: ziemeļu pusē (sieviešu pusē) Evaņģēlija pults; dienvidu pusē

Epistulas pults – tur lasīja apustuļu vēstis un citus rakstus, kas nav Evaņģēlijs. – Tālāk uz austrumiem – norobežojums; pareizticīgajiem slēgta siena, katoļiem un mums zems norobežojums, kas noslēdz apsīdu. Draudzes telpu no vissvētākās vietas nodalīja paaugstinājums – kancele, lai tas, kas runā, būtu labāk redzams un dzirdams. Apsīdas vidū – altāris; apkārt apsīdai vēl sēdekļi: bīskapa sēdeklis un soli apkārt altārim pārējiem garīdzniekiem. Altārim staigāja apkārt, tas vēl nebija pie sienas. To vēl tagad redz Itālijā, kur aiz altāra ir prezbitērijs (garīdznieka sēdeklis) un arī sagatavošanas galds eiharistijai. Ģērbkambari izveidoja sānu telpās aiz altāra.

Kad uzņēma draudzes katehumenus vai kad vēlāk kristīja ģimenēs bērnus, tas notika tur, kur agrāk pulcējās katehumeni, – pie ieejas. Mazais, mīļais bērniņš, ko nes pie Kristības, ir vēl svešinieks šai namā, viņš nevar vēl pie altāra nākt. Kristība ir ieiešana kristīgajā draudzē. Tāpēc Kristības trauka vieta ir pie ieejas. Ar to jaunā dvēsele ienāk šinī draudzē.

Piemēram, Rīgā Anglikāņu baznīcā pie ieejas pa labi bija fons baptismalis [lat.] – Kristības avots. Kad bērniņš ir nokristīts, viņu nes pie altāra, lai viņš saņemtu svētību. – I r vēl atsevišķs baptistērijs, piemēram, Pizas dombaznīcā – liela, apaļa, balta celtne stāv savrup. – Šai ziņā laiki un uzskati ir mainījušies, un tagad kristīšanu izdara altāra priekšā.

Viss centrs ir un paliek altāris. Altara – paaugstināta vieta. Tā ir tā vieta, kas saista aci un sirdi. Mainās tikai tas cieņas pierādījuma veids, kas tiek šai vietā dots. – Mēs pievēršamies uzskatam, ka šī vieta ir ļoti cienījama un savu cienīšanu tā iegūst no tā, kas uz viņas notiek – sakraments.

Bet, ka altāris pats par sevi būtu svēts, tam mēs nepiekrītam. Svēts ir tikai tas, kas pieder pašam Dievam vai ir ar Dievu sakarā. Altāri gan iesvēta arī mūsu baznīcā. – K atoļu baznīcā altārim sevī ir jāietver relikvijas – atliekas no svētajiem, mocekļiem. Tas no tā laika, kad katakombās kādreiz apklāja kapu akmeņus un uz tiem noturēja sakramentu. No šīs nepieciešamības katoļu baznīcā izveidojās prasība pēc relikvijām.

Bet šis ieradums kļūst par mehānisku izdarību, kad zūd cienība. Tiek dalītas pat kaulu drumstaliņas. Notiek cīņas, pat zādzības relikviju dēļ; venēcieši izveduši slepeni evaņģēlista Marka ķermeni no Aleksandrijas.

Mūsu ticība nav pieķeršanās mirušām lietām, bet Kristum, kas ir augšāmcēlies: redzi, norādīja eņģelis, te ir tā vieta, kur Viņš gulēja, bet Viņa še nav. Dieva apsolījums piepildās pie Viņa sakramenta tāpēc, ka Viņš to ir apsolījis, nevis tāpēc, ka zem altāra būtu kāds Dieva cilvēks apglabāts. Nav vajadzīgas relikvijas, kas it kā pastiprinātu sakramenta iedarbību. Amen!

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress