“Par cerību un spēka avotu” no Vijas Beinertes 

Oriģinālu un bildes skatīt “Mājas Viesis” 18.12.2009.

Aktuāla ir mūžība, nevis laiks. Tā sarunā reiz man teica komponists Ingmars Zemzaris. Vēl tikai īss brīdis – un eņģeļi dziedās par klusu nakti un Bētlemes zvaigzni, mēs sanāksim kopā, lai iepriecētu viens otru ar sirsnīgiem vēlējumiem, jaukām dāvaniņām un labām domām. Un tad jau arī gadu mija būs klāt. Varbūt šoreiz svētki būs nedaudz pieticīgāki, toties sirsnīgāki; sagaidīsim tos nevis ar pārbagāti klātiem galdiem, lieliem dāvanu saiņiem un uguņošanu, bet ar klusu un draudzīgu smaidu, kas ikvienu seju spēj padarīt gaišu. Un runāsim nevis par valdību, nodokļiem, cenām un iekšzemes kopproduktu, bet par brīnumu – par to, ka Dievs apvilka miesu un tapa cilvēks, viens no mums, lai mēs spētu ieraudzīt, iepazīt un iemīlēt Viņu. Un par to, kas skarbajā ikdienā vieš paļāvību, dod cerību un piešķir spēku izturēt. Šo jautājumu – par cerību un spēka avotu – uzdevu vairākiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem.

Jānis Vanags ,Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps:

– Ir nostāsts par vīru, kas Ziemsvētkos negāja uz baznīcu. Viņš nebija ateists. Viņš nebija pret ideju par augstāku varu. Viņam tikai nebija pieņemama doma par Dieva piedzimšanu cilvēka veidolā. Kam tas vajadzīgs? Ziemsvētku vakarā, sēžot mājās pie loga, viņš ievēroja, ka pagalms ir pilns ar putniem. Tos bija notriecis zemē sniegputenis. Vīrs iežēlojās par putniem. Viņš plaši atvēra garāžas durvis un iededza gaismu, lai tie patvertos siltumā un aizvējā. Taču putni viņu nesaprata. Viņš mēģināja tos paskubināt, bet tie bēga un vairījās. Viņš mēģināja tos ievilināt ar barību, bet viņi negāja. Velti nopūlējies, viņš ar nožēlu teica: “Ja vien es varētu uz mirkli kļūt par vienu no viņiem, lai viņi saprot!” Stāsta, ka tajā brīdī netālu ieskanējies baznīcas zvans un vīrs pēkšņi atskārtis, ka Dievam vajadzēja piedzimt, lai līdz galam iepazītu cilvēku un lai mēs saprastu Dievu, kas runā mūsu valodā.

Kāds mums no tā labums? Dzīvojot starp cilvēkiem, varbūt no visa visgrūtāk ir panest sajūtu, ka esam neuzklausīti un nesaprasti. Viens no svarīgākajiem Jēzus vēstījumiem bija tas, ka Dievs saprot: “Nezūdieties par rītdienu. Jūsu debesu Tēvs zina, ka jums tā visa vajag. Ja jūs protat dot saviem bērniem labas dāvanas, vai tad ne daudz vairāk debesu Tēvs dos laba tiem, kas viņu lūdz?” Vai mēs spējam Jēzu ņemt nopietni? Man reizēm šķiet, ka Ziemsvētku laikā cilvēki aizgūtnēm runā par prieku vai par brīnumu, vienkārši lai uz mirkli aizmirstos un ļautos Ziemsvētkiem kā skaistam sapnim. Taču Dievs to ir domājis nopietni. Jēzum viss bija pat nāvīgi nopietni. Gaisma ir iedegta. Barība ir pasniegta. Durvis ir atvērtas. Viss ir pa īstam. Bet mums pa tām durvīm ir jāieiet. Tad arī var sākt runāt par brīnumu, prieku un mieru. Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Tiekties vispirms pēc tās, un Jēzus ir apsolījis, ka viss pārējais taps piemests klāt. Īstais Ziemsvētku prieks ir savā dzīvē pārliecināties, ka tā patiešām notiek.

Ludmila Azarova, dzejniece: – Kas notiek ar cilvēka apziņu, ja no rīta līdz vakaram avīžu lapās, radio, televīzijā nemitīgi ņirb vārdi traģēdija, drāma, katastrofa, katastrofāla traģēdija,

traģiska katastrofa, ekonomikas kolapss, gripa slepkava, vērtību devalvācija, sabiedrības degradācija, apokalipse?

Kad tuvojās jaunais, 21. gadsimts un turklāt vēl jauns gadu tūkstotis, avīzes bija pilnas ar šaušalīgām prognozēm par pasaules galu. Cilvēku kopas metās no klintīm okeānā, lai neredzētu tās briesmas savām acīm.

Patlaban Latvijā reālās grūtības pastiprina pašu radīta psihoze, būtībā – neapzināta, bet varbūt mērķtiecīga apziņas deformācija. Šajā sakarā gribu atcerēties savus vecvecākus, plostniekus un dzirnavniekus, kam bija amats, taču nebija zemes. Tāpēc viņi 19. un 20. gadsimta mijā devās uz Sibīriju, kur visu sāka no nulles – līda mežus, cēla mājas, iekopa laukus, dibināja skolas un pat teātri. Un dzīvoja tik bagāti, ka vietējie viņus iesauca par sarkanajiem baroniem. Taču, kad atnāca ziņa par neatkarīgu Latviju, viņi atstāja visu un devās ceļā cauri izpostītajai Krievijai, kur plosījās pilsoņu karš un tīfs, ar vienu mērķi – nokļūt dzimtenē. Šeit viņus negaidīja ne mājas, ne īpašumi, viss atkal bija jāsāk no nulles.

Edvīns Šnore, politologs, filmas “Padomju stāsts” autors: – Pieļauju, ka daudzi šos Ziemsvētkus sagaida nomākti. Būt bez darba, bez naudas un bez pamanāmas cerības – tas viss, protams, neveicina svētku sajūtu.

Taču jāatceras, ka Ziemsvētki nav parasti svētki. Jaunsudrabiņa vārdiem runājot, Ziemsvētki ir “pirmā vēsts, ka gada tumšākais laiks jau pārdzīvots, ka tevi sagaida atkal gaišākas dienas”.

Es gaidu šos Ziemsvētkus ar optimismu. Manuprāt, krīze ir nesusi ne tikai negatīvo. Krīze ir pamodinājusi tautu no letarģiskā miega, kurā tā atradās pēdējos desmit piecpadsmit gadus. Cilvēki bija pieraduši, ka viss iekrīt rokās pats no sevis. Latvijas brīvvalsts atjaunošana, dalība NATO un ES – tas viss mums nācās tik viegli, salīdzinot ar to, kā citas daudz lielākas tautas gadsimtiem cīnās, negūstot panākumus.

Taču šis vieglums acīmredzot ir bijis mānīgs. Tik pat mānīgs kā treknie gadi, kas tika solīti uz aizņemtas naudas pamata. Cilvēki kā hipnotizēti ļāvās uzburtajai ilūzijai, ņēma kredītus, pirka mašīnas, dzīvoja pāri saviem līdzekļiem.

Tagad krīze ir aprāvusi šo aklo skrējienu. Daudzi,iespējams, ir pie sasistas siles, taču tagad cilvēkiem ir laiks apsēsties un padomāt. Gan par sevi, gan par savu valsti, lai izvēlētos pareizo ceļu un apzinātos īstās vērtības.

Mani ļoti iepriecināja lielais skatītāju atbalsts dziedošajai Vītolu ģimenei. Klausoties viņu dziesmās, patiesi rodas pārliecība, ka ar tādu garīgo spēku un dvēseles skaidrību, kāda mājo latviešu tautā, tā nepazudīs. Ne šajos, ne nākamajos laikos.

Ingmars Zemzaris, komponists un teologs: – Kristus piedzima ziemā un naktī – pasaulē, kas ir auksta kā mūsu sirdis un tumša kā mūsu neticība. Mums varbūt grūti to iedomāties – tik sen mēs neesam redzējuši īstas tumsas! Mūsu naktis ir pilnas ar gaismu – spīd lampas un laternas, televizori un monitori, reklāmas un automobiļu starmeši un – pāri visam spīd mūsu prāta gaisma. Kā tāds kritis gaismas eņģelis mūsu prāts grib aptvert visu pasauli. Tikai mūsu sirdi tas nevar aptvert – jo mūsu sirdī ir tumsa. Un, kad prāts grib ielūkoties sirdī, tam klājas kā cilvēkam, kurš no gaismas pa logu grib ielūkoties tumsā, – nevar taču nekā redzēt, paša atspulgs aizsedz visu īstenību! Prāts, kas ir cēlies no mērkaķa, nevar ielūkoties sirdī, kas ir cēlusies no Dieva. Sirdij vajag pavisam citas gaismas.

Ja Kristus gaisma tagad ņemtu un patiešām atspīdētu mūsu sirdī, kādu “Ziemsvētku brīnumu” mēs tur ieraudzītu? Kristus bērniņu? Jeb vai mēs tur pēkšņi neieraudzītu paši savu īsto seju – savu egoismu, kūtrību, sīko negodību, vienaldzību?

Cerība? Es pat lāgā nezinu, uz ko mēs varam cerēt kā tauta, kas savas dienas sāk nevis ar tēvreizi, bet ar bē bē brokastīm. Un no kurienes mums vēl drosme cerēt? Pēdējos gadus nekas mūs tik ļoti nav pievīlis kā mūsu cerības. Neba Dievs mūs ir pievīlis. Ir pēdējais laiks saukt īstā vārdā tos, kas mūs ir pievīluši: pat ne Šķēle vai Kalvītis, bet gan Mamons, Erots, Fortūna, Bakhs, Lucifers – šie mūžsenie blēži, kuriem mēs esam ticējuši un kalpojuši.

Es tomēr smeļos cerību Bībelē, kur Kungs apsola saudzēt visu Sodomu, ja atradīs tanī kaut desmit taisnu cilvēku. Vai Latvijā vēl ir desmit taisnie? Uz desmit taisnajiem es ceru vairāk nekā uz valdību. Vai katrs no mums vēl var paspēt kļūt par vienu no desmit taisnajiem? Varbūt; bet tikai Kristus taisnībā, jo savas taisnības mums vairs nevaid. Mums atlikusi tikai paštaisnība.

Izslēgsim gaismu un ieskatīsimies sirdī kā pašā cēlonī, kā spēka avotā! Varbūt Ziemsvētku gavilnieka Kristus gaisma mums vēl atspīd – lēna un saudzīga pret tiem aklajiem, kurus tā grib darīt redzīgus. Mums tagad visvairāk vajag Dieva žēlastības aizdevuma.

***

Advents

• Kristīgās baznīcas gada sākums, laiks no ceturtās svētdienas pirms Ziemsvētkiem līdz 24. decembrim.

• Latīniski adventus “(Kristus) atnākšana”. Latvijas brīvvalsts laikā nostiprinās vīriešu dzimtes advents (“adventa laiks”). Vēl daži vārda “advents” līdzinieki latviešu valodā: akcents (accentus), teksts (textus), spirts (spiritus), aborts (abortus), konsenss (consensus) u.c.

(No Dr. philol. Rasmas Grīsles raksta “Advents ir advents”.)

***

Tradicionālie rotājumi

• Zvani un eņģeļi simbolizē prieka vēsti, sveces – gaismu, āboli – pestīšanu no iedzimtā grēka; sarkanā krāsa – mīlestību, zaļā – mūžīgo dzīvību, baltā – sniegu un nevainību.

• 1847. gadā kāds trūcīgs stikla pūtējs no Tīringenes, nevarēdams atļauties dārgos valriekstus un ābolus, izpūtis krāsainus stikla bumbuļus.

• 1878. gadā Nirnbergā sāk darināt vizuļojošas staniola sloksnītes, vēlāk iesauktas par eņģeļu matiem.

• 1920. gadā parādās pirmās elektriskās lampiņu virtenes.

***

Pirmā Ziemsvētku egle

• Rātsnama bruģī iestiprinātā plāksne vēstī, ka pirmo reizi pasaulē Ziemsvētku eglīte rotāta Rīgā 1510. gadā.

• Igauņi apgalvo, ka pirmais Ziemsvētku kociņš uzstādīts Tallinā jau 1441. gadā. Tiesa, nav teikts, ka tā bijusi egle.

• Neapstrīdamu pierādījumu nav ne vieniem, nedz otriem, taču tā kā citās lielajās Eiropas pilsētās Ziemsvētku eglīšu rotāšana notikusi gadsimtus vēlāk, gan rīdzinieki, gan tallinieši var būt lepni par tradīcijas iedibināšanu.

• Rīgas tūrisma attīstības biroja vadītājam, “AirBaltic” prezidentam Bertoltam Flikam ir savs, gluži asprātīgs viedoklis: ja Somija 19. gadsimtā varēja pasludināt, ka ir Santa Klausa dzimtene, kāpēc gan Rīga lai nepasludinātu, ka pie mums ir dzimusi Ziemassvētku eglīte?

Autore: Vija Beinerte, Mājas Viesis, 18.12.2009.