Saule lēnām nolaižas virs Rīgas torņu galiem. Vecrīgas šaurajās ielās ar dedzīgi, tomēr sirsnīgi mirdzošām acīm parādās bērni, kas, sadevušies rokās ar saviem vecākiem, klumpačo pa akmens izklātajām ietvēm. Ikdienā šajā laikā mammas un tēti kopā ar savām atvasēm, ir ērti iekārtojušies, lai pavadītu brīvdienas vakaru nesteidzoties un pārsvarā ārpus pilsētas, nu noteikti ārpus Vecrīgas. Šis ir īpašs vakars – nakts – Muzeju nakts.
Bruģakmeņi, kas gadsimtiem ir likuši klaudzēt, tikšķēt, klikšķēt, čirkstēt apaviem, kas ērti uzgūluši uz Rīgas iedzīvotāju un viesu kājām, vēl atceras to laiku, kad, pirms plecu pie pleca gulties uz Jāņa ielas smiltīm, astoņus gadsimtus atpakaļ bīskaps Alberts kopā ar namdariem, lika celties savas pils mūriem, uz kuriem stāv Svētā Jāņa baznīca.
Eju pa ielu un redzu, ka pie baznīcas vārtiem, ikdienas lukturu vietā tiek aizdegtas lāpas un nepārprotami aicina iekšā. Tā arī daru, lēnām ar acu skatienu pa priekšu un tūdaļ arī pats dodos caur vārtiem. Altāri ielīksmo neparastu krāsu starmeši. Mana uzmanība sastingst, kad redzu četrus mūkus un vienu priori, dabīgi pildot savus ikdienas pienākumus, kas baznīcā, teju trīs gadsimtus dominikāņu ordeņa paspārnē, tika izstrādāti, lai uzturētu kārtībā mantojumā no bīskapa saņemto namu.
Aiz un pirms manis baznīcā ieslīd ļaudis. Ar acu skatienu mēģinu satvert un noturēt neparasto gaisotni. Tas izdodas, kad palīgā ņemu spēju dzirdēt un sajust. Ērģeļu skaņas plūst tik vareni un majestātiski, reizē arī vienkārši, ka pakrūtē rodas neierasta kņudoša sajūta un sagriežas galva. Mūzikas skaņu iedvesmots, it kā mazliet virs grīdas, speru soli pēc soļa uz priekšu. Mazliet samulsis paeju garām vienam mūkam, kurš ar lielu drosmi pa pieslietām trepēm, pacēlies virs citu galvām, mēģina nostiprināt gaismekli, kas vērsts uz vitrāžu virs ieejas durvīm. Pus soli un vel mazliet tālāk, mazliet satrauktā priore vēro žonglējošo mūku un uzmanīgi piekārto svecītes, kuras prāvā skaitā mirgo uz galda. Mazās liesmiņas iemirdzas kādas sievietes un viņas dēliņa acīs, kad viņi aizdedz vienu svecīti un mazliet norimstot īsā lūgšanā, dodas tālāk. Arī es.
Dodos klāt vienam mūkam, kas nostājies tuvāk altārim. Lēnām salieku galvā vārdus, lai uzdotu jautājumu, bet tikko pieeju klāt atkal samulstu. Aizmirsu, ko gribēju vaicāt. . .
- Jums mazliet ir jāpagaida, – nosvērtā balsī viņš mani uzrunā.
- Alberta pils mūra fragmentus uz pagrabu varēs doties aplūkot pēc minūtēm četrām.
Mūks pabeidz teikumu un norāda ar roku uz ekskursantu pulku, kuru priekšgalā vadītājs stāsta par altāra telpā notikušajām cūcībām, vārda tiešā nozīme, jo teju trīsdesmit gadus 16.gadsimta sākumā šeit bija cūku kūts, zirgu stallis un tika turētas govis.
- Paldies, – es saku un saraucis pieri aizdomājos par to, kā viņš varēja zināt, ko gribēju taujāt?!
Pie neliela galdiņa, mazliet nostāk no altāra ir sapulcējušies desmitiem cilvēku. Ir dzirdama latviešu valoda, brīžiem arī krievu. Kamēr stāvu arī es rindā, lai gan nezinu kādēļ, dzirdu pirms manis divas sievietes sarunājas franču valoda, jo tik izteikto „r” burtu, kurā esmu iemīlējies jau no bērnības, nevaru sajaukt ne ar kādu citu valodu. Mēģinu to klusām atkārtot, bet burts “r” manā izpildījumā vairāk izklausās pēc kakla skalošanas. Tikmēr caur cilvēku pleciem pamanu, ka pie galdiņa stāv divi mūki, kas ar smaidu sejā, ik pa brīdim citā mēlē, iepriecina gan bērnus, gan pieaugušos, kuriem ir iespēja teju vienu gadsimtu vecu zīmogu turēt savās rokās un uzspiest uz kartiņas, kuru pēc paņem līdz kā dārgumu.
Es sekoju norādījumiem un drīz jau atrodos kādā baznīcas pagalmiņā. Viens aiz otra, kā gājputni mēs pa pussolim dodamies cauri durvju ailei, kas mūs ieskauj un viņu priekšā mums pazemībā jānoliecas, jo citādi mēs atsistu pieres. Caur durvīm, kas ved uz pagrabu, paveras skats. Rindiņās uz pagraba mūra ķieģeļiem iemirdzas iedegtās svecītes, kas brīžiem spožāk iemirdzas un atstarojas apmeklētāju acīs. Tik tiešām savām acīm un ja ir vēlēšanās arī ar pieskārienu var sajust Alberta pils mūru fragmentus, kas zem Svētā Jāņa baznīcas guļ astoņus gadsimtus un ir piedzīvojuši kā Rīga top. Ar šīm sajūtām beidzas mans piedzīvojums, kas mani ir iedvesmojis tā, ka dodos mājās. Paldies Tev Kungs, ka caur radītām lietām varēju sajust Radītāju.
Līdz nākošajai Muzeju naktij!
Paldies rakstītājai, – jo stāstījums tāds meitenīgi aizrautīgs, ka var iztēloties mīļu bižainu meiteni, taču vai tik nav atstāstījums? Jo tur biju, klausījos, un zini – par govīm, zirgiem, cilvēkiem neviens nesūdzējās un nesūrojās. Tur gāja runa par jaukām un pārsteidzošām lietām, kā jau viesus uzrunā svētkos. Autore, šķiet, ir pabijusi citā Dievnamā (kas arī ir ļoti labi).
Paldies Muzeju nakts atskaņu autoram, kurš nav juris, bet mūsu mājas lapas programma neļauj citādi ievietot materiālu, kā vien padarot sevi par autoru
Paldies katram kalpotājam, kas bija savā vietā tajā naktī, kā arī visos citos pasākumos. Mēs tā pierodam, ka viss notiek labi un svētīgi, ka aizmirstam, ka Dieva dotais jālieto ar prātu un pateicību, tad tas nes svētību. Kā iestādot sēklu un audzējot.