„Bet Jāzeps no miega uzmodies darīja, kā viņam tā Kunga eņģelis bija pavēlējis…” Vienkāršais Nācaretes namdaris Jāzeps, kas bija pazīstams visā apkārtnē kā krietns un apzinīgs sava amata meistars, bija toreiz vīrs pašos spēka gados. Un tomēr arī viņš dzīvoja adventes cerībā t.i. viņa dvēsele ilgojās pēc pestīšanas un gaidīja uz Pestītāju. Darbu strādājot un atpūtas brīžos viņa domas kavējās pie Dieva apsolījumiem. Un klusajos vakaros un tumšajās naktīs, kad pie debesīm mirgo spožas zvaigznes, atvērās arī Jāzepa sirds debesu pestīšanas cerības zvaigznes stariem. Viņam bija dzirdīga auss, dzirdēt mūžības vēsti un Dieva balsi un paklausīga sirds, kas bija gatava katrā laikā izpildīt Dieva pavēles.
Jāzeps, Marijas saderinātais un līgavainis nebija sirmgalvis, kā viņu attēlo parasti mākslā, kas balstās uz katoļu baznīcas leģendām un ne uz Svētajiem rakstiem, bet viņš bija vīrs, pilns jaunības spara ideālu, kas vēlējās, kopā ar Mariju, savu dziļi mīlēto līgavu, nodibināt laimīgu un ideālu ģimenes dzīvi, kā to tēlojis dziesminieks 128.psalmā. Viņš mīlēja un cienīja Mariju un uzticējās viņai pilnīgi. Bet notikums ar viņa saderināto , gāja pāri par viņa saprašanu. Viņš nevarēja pielaist, ka Marija būtu netikle, kas vieglprātīgi varētu lauzt savu solījumu, ko tā viņam bija devusi. Viņš meklēja un gaidīja mīklas atrisinājumu. Nekad viņš vēl nebija tik daudz domājis un bijis nomodā par sevi un Dieva balsi, no kurienes viņš sagaidīja atbildi. Marija viņam bija neaizskarams svētums. Viņš sāka nojaust, ka starp viņu un viņa saderināto, skaidro Mariju, stāv Dievs ar savu noslēpumu. Jāzeps klusināja savu satraukto prātu un valdīja savu straujo sirdi , lai nepārkāptu Dieva prātu un gribu. Viņš bija dievbijīgs, kas neko tādu negribēja darīt, kas runātu pretī Dieva garam. Jāzeps bija modrīgs un rūpīgs visās lietās. Adventes laikā, kad Marija gaidīja uz savu pirmdzimto, Jāzeps bija modrs, uzticīgs un rūpīgs sargs un aizstāvis. Lasot evaņģēliju, Jāzepa tēls paliek mums atmiņā kā gaišs, godprātīgs, nosvērts un uzticīgs līgavainis, vīrs un nama tēvs, ko Dievs svētīja ar skaistu un laimīgu ģimenes dzīvi, kas vadīja savas darba un dzīves dienas klusajā Nācaretē, kur Jēzus, kā pirmdzimtais, kopā ar jaunākajiem brāļiem un māsām pavadīja savu bērnību un jaunību. Tāds vīrs ir bijis katras krietnas sievietes ideāls: vīrs, kas čakli strādā savu darbu, kas drošs savā dzīves gaitā, kas gaišs savos spriedumos un noteikts savos lēmumos, kas ir vīrs, aizstāvis, padoma devējs, draugs un sargs. Jāzeps bija tāds, pateicoties savai dievbijībai un garīgai modrībai un rūpībai. Jo tikai tas, kas uzticīgs Dievam, būs uzticīgs arī savam tuvākam. Labi tai sievai, kuras vīrs uzticas Dievam un ir paklausīgs Dieva balsij, tādam vīram var arī viņa pilnīgi uzticēties un atdod savu sirdi. Un kur tāda saskaņa valda, tur būs skaista un auglīga ģimenes dzīve. Adventes vēsts un Ziemassvētku stāsts nes gaismu arī mūsu ģimenēs un namos. No kristīgā žurnāla “Vairogs” 1939.gads (atkārtoti publicēts “Diakonijas vēstis” 2009.g.decembris)
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 74 mēn.
Astere / pirms 76 mēn.
Jānis / pirms 76 mēn.
guntabl / pirms 78 mēn.
Armands / pirms 78 mēn.