Mīlestība, guldīta kapā 

57 Bet vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli.
58 Šis nogāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot.
59 Un Jāzeps ņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā
60 un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja.
61 Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija, viņas sēdēja pretim kapam. Mt.27:57-61

Katram mums ir savs kaps. Ar kapiem mēs esam bagāti. Mūsu kapi nav veci, tie ir gluži jauni. Jo mēs tos rokam sev. Tikko piedzimuši, mēs sākam rakt kapu. Tik daudz vietas vajadzīgs, kur visu salikt. Jo kaps ir tā drošākā vieta, kur paslēpties. Tur nemeklēs, jo tur tevi aizmirsīs. Tur mēs ielīdīsim, kad vairs negribēsim dzīvot. Kad beidzot gribēsies mieru. Kad lūgsimies, lai zeme atveras, jo tā vairs nevar mūs panest. Un tad ir labi, ja kaps jau sagatavots. Ieiesim tur un uzvelsim sev akmeni virsū. Katram no mums ir savs kaps. Arī Jāzepam no Arimatejas. Arī tev un man.

Taču , pirms tu tajā lien, atļauj to darīt Kristum! Uztici Viņam savu kapu. Jāzeps no Arimatejas to izdarīja. Ne smagu sirdi vai piespiests, bet no brīvas gribas. Un no šī kapa Kristus cēlās augšā. No kapa, kuru Jāzeps bija izracis sev. Un sākās ceļš ārā no kapiem. Dzīvei atklājas jauns krasts, jauns mērogs, un šis mērogs vairs nav kaps, bet Kristus.

Atļauj Kristum ieiet tavā kapā, un tu no tā iznāksi brīvs. Brīvs no kapa, no bailēm, no nāves, no izmisuma un bezcerības. Jo kapi kopš Lieldienām vairs nav droši. Akmeņi vairs nespēj tos aizsargāt. Tad kāpēc tu gribi slēpties visnedrošākajā pasaules vietā?

Steidzies pie Kristus. Viņš zina, ko darīt ar kapu. Arī ar tavējo. Arī tad, kad tevi ieliks kapā, nekas nebūs beidzies. Jo tur, kur ir Kristus, viss tikai pa īstam sākas. Arī kapā. Arī tavā dzīvē. Arī pasaulē. Aizvien mums priekšā ir liela pamošanās, liela atmošanās. Liels prieks. Atceries  par to!

Mācītājs L. Rozentāls no  „Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību” 2007.g.