Mācītāja sleja 

“Diakonijas Vēstis” 2009.gada decembris

Paldies jums!

Šis Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir tik pilns ar darbiem, ka pavisam grūti atrast brīdi, lai piepildītu mācītāja sleju ar vārdiem, jo no domām tā jau sen pāri plūst! Labāk nemaz nesaukt kādu vārdā, jo bezcerīgi neiespējami ir visus nosaukt.

Jāatceras, ka visi šajā laikā pelnījuši Paldies! – par kalpošanu, par būšanu savā vietā, par atcerēšanos, par došanu neskaitot – ne naudu, ne laiku, ne soļus.

Par tiem skaistajiem brīžiem, kas vadīti kopā baznīcā, dievkalpojumos gaidu un cerību, reizēm raižu pilnām sejām, bet vienmēr ticībā un paļāvībā.

Par rokasspiedieniem, par ieskatīšanos acīs.

Par sarunām – īsām, garāmskrejošām, par kurām it kā kauns, jo ir tik maz mierīgo, lēnā laika piepildīto sarunu. Tas būtu labojams Ciešanu laikā – vakarēšana bez programmas, vismaz bez tādas, kur jādzenas pakaļ pulkstenim.

Par atklātības asarām, jo tās ved pie patiesības.

Par mājas ciemu reizēm, kuras tik ļoti gaida mājnieki. Par visiem tiem, kas mēro ceļu ciemos iedami, dāvanas nesdami, jums liekas, ka tas ir maz, jūs tā kā atvainodamies, ka vairāk nespējat, bet tas ir ļoti daudz, jo lielākā dāvana ir jūsu atnākšana. Beidzot ir laiks parunāties, atcerēties, izstāstīt to stāstu, kuram nekad nav bijis laika, varbūt tas licies nenozīmīgs citiem, varbūt beidzot ir jāizstāsta par tiem laikiem, kad viss bija citādi. Tās ir tik svarīgas runas, ka tās vajadzētu ne tikai uzklausīt, bet arī saglabāt. Jauno dēļ, lai viņiem būtu drošas liecības tam brīdim, kad būs gatavi uzklausīt.

Par visiem braucieniem un gājieniem ārpus baznīcas, kopā ar savējiem – tas ir tik priecīgi!

Par visiem skolotājiem un par visiem vecākiem, kas ved savus bērnus uz svētdienas skolu, kas brauc uz ratiņu dievkalpojumiem. Par mammām, kas “gaidību pilnas” vēl spēj savu saimi noganīt un nemaz nemana, ar kādu mīļumu uz viņām raugās pašas vīrs un citi apkārt esošie vīrieši, mācītāju ieskaitot!

Tās jaunās dzīvības, kas piedzimst mūsu ģimenēs, sasaucas ar Ziemassvētku piedzimšanu. Lai arī Ziemassvetkos mēs atceramies Jēzus piedzimšanu, bet mūsu iekšējā prieka sajūta ir tāda pat kā sava bērniņa piedzimšanu gaidot un saņemot! Tas ir prieks, kura avots ir Dievs, kas dod dzīvību katram bērnam un visam pasaulē piedzimstošajam.

Viņš dod spēku mums stāvēt pret ļauno, kas arī ienāk pasaulē aizvien vairāk un straujāk, tieši šī ļaunuma dēļ piedzimst Dieva Dēls – lai aizstātos ļaunajam priekšā, lai aizsargātu mūs. Vai mēs to redzam? Vai paejam garām kā kam mazsvarīgam, jo vissvarīgākie esam sev paši, mūsu rūpes par šo pasauli ir svarīgākas.

Jānis Kristītājs teica, ka viņš nav cienīgs Jēzum pieskarties. Ko sakām mēs?

Mūsu personīgās ticības saites ir stipras Svētā Gara spēkā. Caur Viņu mēs uzņemam piedošanu, stiprinājumu, prieku, kas nes mieru.

Lai Dievs bagātīgi svētī katru, kas tic uz Jēzus Kristus piedzimšanu šajā pasaulē mūsu dēļ!

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,
 jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”Jņ.3:16

Paldies Dievam!

Ja šeit būtu iespēja kā interneta mājas lapā ievietot komentārus, tad ir īstais brīdis jūsu pateicībai, jūsu piedzīvotajai Dieva klātbūtnei un svētībai. Tas iespējams katrā nākamajā avīzītē – katrs var rakstīt, jo šī taču ir vieta, kur mums satikties.

Svētīgas, Dievam tuvāk vedošas dienas vēlot – mācītājs Juris Zariņš