Laipni aicinām uz koncertu
DZIESMAS LATVIJAI svētdien, 2009. gada 1. novembrī plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā Aulā Koncertā piedalās: Rīgas Sv. Jāņa draudzes jauktais koris, diriģente Ilze Reine LU jauktais koris Dziesmuvara, diriģenti Edgars Račevskis un Krista Audere Solisti Ilona Maļecka – soprāns, koncertmeistars Aigars Reinis Programmā: A.Jurjāna kantāteTēvijai, latviešu komponistu dziesmas Ieeja brīva
Ah, nepaspēju. Cerams, ka sanāks uz Ziemassvētku koncertu aiziet.
Mums ar tām atsauksmēm pēc skaistiem pasākumiem galīgi neveicas, gandrīz sanāk, ka pašiem jādzied un tad vēl jāstāsta kā bijis… Tas attiecas uz Jauniešu sarunām u.c. Uz Pārgājienu Zelta Rudens 09, gan ir izgatavots disks ar 140 fotogrāfijām, viss kā uz delnas, tik skaņas trūkst- te nu būtu pēc viena svētdienas dievkalpojuma jāsavācas, jāpaskatās visiem kopā, jāatceras un jāieskaņo priekš tiem, kas nebija. Bet visas svētdienas tādas aizņemtas, līdz pat 1.Adventam! Ja kko sadomāsim, tad ziņosim.
Man kā vienkāršam klausītājam koncerts sniedza patiesu gandarījumu. Pārsteidzoši bija saklausīt, ka tas koris, kas dievkalpojumos dzied kaut kur augstu virs mūsu galvām un rada tādu kā debesu klātbūtnes fonu, stāvot priekšā, darbojas kā dzīvs instruments, kas skan vienā balsī, tembrā, izjūtā… Reizēm viļņojas, kaut kur ieskanas un aizskan citā pusē.. Saprotu, ka tas liecina par kora saliedētību, sadziedātību. Jo kora dziedāšana, pēc manas sapratnes, nav savas balss rādīšana, bet spēja sajust citus un iekļauties, tā lai būtu- daudzas balsis, doma viena. Tāds lielās dzīves, mazs modelis, jo arī tur ārā mums ir jāprot iet, jūtot blakus ejošos, blakus dzīvojošos. Tas aizvien grūtāk, jo vairāk redzi, ka neviens par otru nedomā, skrien, grābj, tiešā un pārnestā nozīmē.
Piedošanu, novirzījos.. Kora dziesma ir kā maza teātra izrāde, ja grbat- perfomance, kur galvenais izteiksmes līdzeklis ir balss. Un te nu mēs esam soli priekšā citiem, jo zinām, ka no sirds pārpilnības mute runā – tātad mēs ieliekam savas sirds domas dziesmā un klausītāji to jūt, viņi, protams, neredz mūsu domas, bet jūt garu, kas arī ir mūsu nodoms!
Vakardienas programma arī sastādīta bija dziļi pārdomāti – pirmās Melngaiļa dziesmas Dieva pieder zeme un Dievs ir mans gans izteica mūsu dzīves pamatu. Tad Melngaiļa Senatne aizveda teiksmā par seniem laikiem, kādus tos iedomājušies mūsu senči, ar līgošanu un trejkrāsainu saulīti, korim izdevās iekrāsot šo teiksmu, parādot Dieva pasaules dziļumu- katrs varēja saredzēt savus bērnības laukus un sapņus. Sekoja spēcīgā Skultes Lūgšana ar Breikša vārdiem, kas komentārus neprasa. Mūsu kora “solo” uuzstāšanās noslēdžas ar divām Veidenbauma dziesmām, kuras agrāk nebiju dzirdējis – Kā gulbji balti padebeši iet, un kā smaids par tumšo novembra vakaru, izpsrāga Im.Kalniņa Jau ziediem rotātas pļavas!
Arī aplausi nāca no sirds!
Nebiju domājis tik gari rakstīt, tādēļ vēl tik piebilde, ka beidzamos koncerta skaņdarbus, savu dziesmu Tā mana Rīga, un Jurjāna Tēvijai, diriģēja Edgars Račevskis.. Nu jums vajadzēja redzēt kā viņs tos dziedātājus saņēma, satvēra, pacēla un kaut kur aiznesa!
Arī mūsu soliste Ilona Maļecka piepildīja Lielo aulu un dziesmas lūgšanas vārdi, bija arī viņas pašas vārdi!
Man pēc šī koncerta atmiņā skan vārdi no dziesmas: Dievs, mūsu tauta tik maza, pie Daugavas malas dzied…
Par senatni, par tagadni, par mūsu bērnu nākotni.
Dzied par to visu Dieva gaismas apspīdēti.
Lai kora vadītājiem, dziedātājiem un viņu ģimenēm bagātīga svētība!