Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. 1.Kor.12:28
Šajā Rakstu vietā teikts, ka dažus Dievs iecēlis par apustuļiem. Manuprāt, agrāk kādā Bībeles stundā atceros, ka apustuļu dāvana nozīmē dāvanu dibināt jaunas draudzes. Par cik Apustulis filmā ļoti gribēja un arī izveidoja jaunu draudzi, tad, iespējams, tāpēc sevi nosauca par Apustuli – jaunas draudzes dibinātāju. Tas bija viņam ļoti svarīgi, diemžēl viņš izteicās, ka tā ir viņa, nevis Dieva draudze.
Man filma ļoti patika! Dievs mūs tiešām katru īpatni ir radījis un lieto katru savā veidā, pat kļūdās. Māca un pārmāca katru bērnu, ko viņš mīl. Es arī brīžiem domāju, kā viņš mūs vispār var paciest? Atbilde vienkārša – Kristus upura dēļ! Filma patika arī tāpēc, ka daudz kas atpazīstams, kā teikt “iz kristiešu dzīves”. Visa slava un gods vienmēr pienākas un pieder tikai Tēvam, cilvēks, ja grib paaugstināties, paliek kaunā. Tā tas ir.
Apustulis man likās ļoti pretrunīga personība, kurš bieži vairāk rīkojās pēc sava, nevis Dieva prāta. Un tomēr, Dievs ir lielāks un pat spēj darboties caur šādiem grēcīgiem cilvēkiem (kādi jau arī esam mēs paši) un paveikt varenas lietas.
Atbildot uz izskanējušām šaubām – man ne prātā nenāk apsriest filmas māksliniecisko vērtību – to jau atzinuši profesionāļi šajā jomā, un Kaspars neizvēlētos nevērtīgu.
Jautājums ir – vai filma, atzīts mākslas darbs, bagātina mūs kā kristiešus. Vispār Evaņģēlija vēsti taču var izteikt dažos teikumos. Kāpēc cilvēki to tikpat vienkārši nepieņem?
Kino [ man liekas, 2. vietā pēc grāmatām ] vislabāk ļauj ieskatīties citu, no manis atšķirīgu cilvēku domās, pārdzīvojumos. Lai mēs pasaulē, ārpus baznīcas, būtu gudrāki, saprotošāki, iecietīgāki, saskatītu CILVĒKU, kas mīt katra cilvēkā.
Filmā ” Apustulis” man traucēja afro – amerikāniskā, eksaltētā sludināšanas maniere, tomēr spēju pieņemt, jo tā ir šo cilvēku temperamentam atbilstoša un viņu akceptēta.
Atmetot šo traucēkli, varēja sekot līdzi patiesi ticīga, neparasti dedzīga cilvēka traģiskajam (cilvēku acīs) dzīves ceļam. Kad sludināšana viņam liek pamest novārtā ģimeni un pat atstāt uz grīdas gulošu mīļoto māti, kad viņš domā to jau mirušu.
Viena vienīga nepareiza rīcība!
Bet pasekojiet CILVĒKA ceļam, ko redz Dievs. Apustuļa motīvi, pilnīgā atdošanās savai pārliecībai, sludināšanai, vijas kā spožs pavediens cauri pabriesmīgajiem pasaules acīm redzamajiem notikumiem viņa dzīvē. Nogalināts cilvēks,slepkavas gals cietumā (nez, vai Teksasā ir nāves sods?). (Un atkal – citādi jau viņš it nevienam neko sliktu pēc būtības nenodarīja, izņemot afektā neprēķinātu sitienu kādam, kas to pelnījis).
Apustuli raksturo viņa vārdi policistam pie avārijā cietušā pāra, ko viņš tikko pievērsis Kristum: labāk, lai viņi nomirst tagad un nokļūst pie Dieva, nevis ilgi nodzīvo un tiek ellē.
Pēc slepkavības, saprotot, ka daudz vairs nevar paspēt, Apustulis aizbēg un piepilda, cik sapratu, savu sapni, uzmeklē veco sludinātāju, ko atceras no bērnības, un pilnīgi brīnumainā kārtā uzceļ baznīcu.
Kulminācija, protams, ir pēdējais Dievkalpojums, kad baznīca jau ir policijas mašīnu ielenkta, policists stāv pie Dievnama durvīm, bet Apustulim tiek ļauts darāmo pabeigt. Atceroties, vēl tagad sažņaudzas sirds – kā dzīres mēra laikā.
Mans mīļais Lūiss kādā savā grāmatā ( liekas, “Svarīgā izšķiršanās”) rāda, kādi cilvēki tikuši paradīzē. Tur ir arī bērna slepkava. Vai mēs to varam saprast?
Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. 1.Kor.12:28
Šajā Rakstu vietā teikts, ka dažus Dievs iecēlis par apustuļiem. Manuprāt, agrāk kādā Bībeles stundā atceros, ka apustuļu dāvana nozīmē dāvanu dibināt jaunas draudzes. Par cik Apustulis filmā ļoti gribēja un arī izveidoja jaunu draudzi, tad, iespējams, tāpēc sevi nosauca par Apustuli – jaunas draudzes dibinātāju. Tas bija viņam ļoti svarīgi, diemžēl viņš izteicās, ka tā ir viņa, nevis Dieva draudze.
Jā, bet es tomēr nesaprotu, kāpēc sludinātājs pieņēma sev vārdu Apustulis. Un tas bijis tik svarīgi, ka tas ir arī filmas nosaukums. Ko tas nozīmē?
Man filma ļoti patika! Dievs mūs tiešām katru īpatni ir radījis un lieto katru savā veidā, pat kļūdās. Māca un pārmāca katru bērnu, ko viņš mīl. Es arī brīžiem domāju, kā viņš mūs vispār var paciest? Atbilde vienkārša – Kristus upura dēļ! Filma patika arī tāpēc, ka daudz kas atpazīstams, kā teikt “iz kristiešu dzīves”. Visa slava un gods vienmēr pienākas un pieder tikai Tēvam, cilvēks, ja grib paaugstināties, paliek kaunā. Tā tas ir.
Apustulis man likās ļoti pretrunīga personība, kurš bieži vairāk rīkojās pēc sava, nevis Dieva prāta. Un tomēr, Dievs ir lielāks un pat spēj darboties caur šādiem grēcīgiem cilvēkiem (kādi jau arī esam mēs paši) un paveikt varenas lietas.
Atbildot uz izskanējušām šaubām – man ne prātā nenāk apsriest filmas māksliniecisko vērtību – to jau atzinuši profesionāļi šajā jomā, un Kaspars neizvēlētos nevērtīgu.
Jautājums ir – vai filma, atzīts mākslas darbs, bagātina mūs kā kristiešus. Vispār Evaņģēlija vēsti taču var izteikt dažos teikumos. Kāpēc cilvēki to tikpat vienkārši nepieņem?
Kino [ man liekas, 2. vietā pēc grāmatām ] vislabāk ļauj ieskatīties citu, no manis atšķirīgu cilvēku domās, pārdzīvojumos. Lai mēs pasaulē, ārpus baznīcas, būtu gudrāki, saprotošāki, iecietīgāki, saskatītu CILVĒKU, kas mīt katra cilvēkā.
Filmā ” Apustulis” man traucēja afro – amerikāniskā, eksaltētā sludināšanas maniere, tomēr spēju pieņemt, jo tā ir šo cilvēku temperamentam atbilstoša un viņu akceptēta.
Atmetot šo traucēkli, varēja sekot līdzi patiesi ticīga, neparasti dedzīga cilvēka traģiskajam (cilvēku acīs) dzīves ceļam. Kad sludināšana viņam liek pamest novārtā ģimeni un pat atstāt uz grīdas gulošu mīļoto māti, kad viņš domā to jau mirušu.
Viena vienīga nepareiza rīcība!
Bet pasekojiet CILVĒKA ceļam, ko redz Dievs. Apustuļa motīvi, pilnīgā atdošanās savai pārliecībai, sludināšanai, vijas kā spožs pavediens cauri pabriesmīgajiem pasaules acīm redzamajiem notikumiem viņa dzīvē. Nogalināts cilvēks,slepkavas gals cietumā (nez, vai Teksasā ir nāves sods?). (Un atkal – citādi jau viņš it nevienam neko sliktu pēc būtības nenodarīja, izņemot afektā neprēķinātu sitienu kādam, kas to pelnījis).
Apustuli raksturo viņa vārdi policistam pie avārijā cietušā pāra, ko viņš tikko pievērsis Kristum: labāk, lai viņi nomirst tagad un nokļūst pie Dieva, nevis ilgi nodzīvo un tiek ellē.
Pēc slepkavības, saprotot, ka daudz vairs nevar paspēt, Apustulis aizbēg un piepilda, cik sapratu, savu sapni, uzmeklē veco sludinātāju, ko atceras no bērnības, un pilnīgi brīnumainā kārtā uzceļ baznīcu.
Kulminācija, protams, ir pēdējais Dievkalpojums, kad baznīca jau ir policijas mašīnu ielenkta, policists stāv pie Dievnama durvīm, bet Apustulim tiek ļauts darāmo pabeigt. Atceroties, vēl tagad sažņaudzas sirds – kā dzīres mēra laikā.
Mans mīļais Lūiss kādā savā grāmatā ( liekas, “Svarīgā izšķiršanās”) rāda, kādi cilvēki tikuši paradīzē. Tur ir arī bērna slepkava. Vai mēs to varam saprast?