Kādēļ es gribu iesvētīties? 

IEVA

Mans ceļš ticībā

Man ir divdesmit gadu un līdz mācību sākumam baznīcā (uz dievkalpojumu, nevis kā arhitektūras apskates objektu) esmu bijusi vien trīs reizes. Un godīgi sakot, vieglāk atbildams jautājums man bija „kāpēc es gribu kristīties?”. Jo kas ir iesvētības, atnākot uz mācībām, man bija vairāk nekā miglains priekšstats. Bet tagad jau tā ir atbilde uz abiem jautājumiem.

Nav jau tā, ka manā ģimenē neticētu Dievam un man nekad nekas nebūtu par Viņu un Viņa dēlu stāstīts, abi mani vecāki ir kristīti luterāņi. Bērnībā ar aizrautību vēroju multiplikācijas filmu seriālu „Maģiskā grāmata” (ja pareizi atceros nosaukumu), kurā bērni lasīja Bībeli un tad aizceļoja uz aprakstīto notikumu laiku, lai vērotu tos dzīvē. Tāpat arī grāmatas „Bībeles stāsti bērniem”, ar ļoti krāsainajiem un skaistajiem attēliem, un „Bībeles stāsti ģimenei”, ne tik krāsaina, bet ar saistošajām gravīrām, bija iemīļota lasāmviela. Un uz Ziemassvētkiem, laikam kādu sešu gadu vecumā, man mamma iemācīja tēvreizi. Vienīgi uz baznīcu mani aizveda tikai vienu reizi. Un arī tā bija visai īsa- biju pavisam maza meitenīte, sākumā skaļi apjūsmoju cik šī ēka skaista, bet tad skaļi paziņoju par kādu dabisku vajadzību, un tad arī mans baznīcas apmeklējums beidzās. Otrs baznīcas apmeklējums bija pirmā skolas diena, jo tieši tajā gadā iesvētīja skolas karogu. Un trešajā reizē man bija jau septiņpadsmit, aizgāju uz baznīcu adventes laikā, jo jutu, ka man to vajag, un negribēju spiesties tajā barā, kas tur būs Ziemassvētkos, bet pārāk daudz lietu nesapratu.

Kāpēc gan, ja jau es ticu Dievam, nekad neesmu viņa eksistenci apšaubījusi, es negāju uz baznīcu un neesmu kristīta? Jo manā ģimenē neviens uz baznīcu neiet, jo netic baznīcai. Nu jā, mana mamma ir panteiste augstākajā mērā, esmu uzaudzināta ar uzskatu, ka, ja jau Dievs radījis kaut ko tik skaistu kā meži, pļavas, jūra kalni utt., tad kāpēc viņam uzkavēties un tapt ieslodzītam tajās salīdzinoši mazajās, cilvēku celtajās kastītēs, ko sauc par baznīcām? Un kāpēc gan jāiet tur un jāizrāda, ka tu tici, jo ticēt jau var arī pie jūras, un, ja pašam ir dota domāšana, tad jau lūgt var katrs pats. es pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kas tic Dievam, bet negrib pieņemt nekādas formalitātes ticībā, negrib iesaistīties, viņuprāt, tīri cilvēku veidotā savienībā. Un ilgu laiku es esmu bijusi starp viņiem.

Taču tad es beidzu vidusskolu, un sāku studēt vēsturi. Un tieši tas mani galu galā aizveda uz baznīcu. Jo vēsturē baznīca un kristieši tikpat kā nekad netiek parādīti labākajā gaismā- jau tikko beidzas vajāšana Romas Impērijā, viņi atriebīgi metās vajāt citus. Viduslaikos baznīca visu laiku pagrimst un cenšas atjaunoties ar reformām, tad atkal pagrimst un tā bezgalīgi. Nemaz nerunājot par „jaukajiem” pāvestiem un krusta kariem. Un jaunie laiki jau arī nav saprātīgāki- reliģiskais fanātisms noved pie milzu kariem starp dažādām kristīgām konfesijām un tieši tad uzplaukst raganu un burvju saredzēšana visās malās. Bet nevar būt, ka kristīgā mācība pati par sevi ir slikta, un to jau mums nemāca. Galu galā, cik var klausīties, ka baznīca ir slikta, jo pat mūsdienu prese par to vien raksta- skandāli, iesīkstējuši utt. Labs vēsturnieks noskaidro pilnīgi visu iespējamo par attiecīgo tēmu, un kur var iegūt vislabāko, plašāko „otras puses” viedokli? Tikai prasot otrajai pusei, un šajā gadījumā- kristīgo mācību vislabāk var iepazīt baznīcā.

Bet patiesībā tas ir tikai ārējais, prāta apsvērums. Jo jau ilgu laiku mana sirds jūt, ka kaut kā trūkst, kaut kā būtiska un netverama. Un ik pa brīdim ienāk prātā jautājumi- ko tad, ja es nemaz neesmu labs cilvēks? Un kas notiek, kad cilvēki mirst? Un kas ir mīlestība, un kāpēc tā mums dota? Un kāpēc es vispār esmu? Un tā tālāk, un tā bez gala. Un tad vēl jautājumi, kurus nemaz nevar noformulēt cilvēku valodā, jo tā ir par ierobežotu. Un zinu, ka ir tāda bieza grāmata, kurā tik daudzi šīs atbildes ir atraduši. Bet es pati neprotu mācīties, man vajag kādu, kurš māca. Tieši tāpēc man ir nepieciešams iet uz baznīcu, lai pamazām uzzinātu visu, kas tirda sirdi.

Un jau no pirmajām dienām mācībā var sajust, ka tieši tā ir pareizi, ka esmu nonākusi, tur, kur bija jānonāk. Pēc pirmajām mācību reizēm tuvinieki ievēroja, ka esmu laimīgāka, it kā tāpat vien. Dīvaini, jo tikai tagad es sapratu, ka patiešām esmu grēciniece, un mani grēki nav mazāki kā citiem, jo skatoties uz bauslību… Laikam ir grūti atrast ko tādu, ko nekā nevarētu piemērot maniem pārkāpumiem. Bet ir daudz vieglāk atzīt to un lūgt piedošanu. Jo tā jau ir arī starp cilvēkiem- kamēr neatzīsti pāridarījumu un neatvainojies, zemapziņā kaut kas nospiež. un arī likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Jā, mani uz vēlmi iesvētīties drīzāk atveda jautājumi, uz kuriem meklēju atbildes. Bet tagad jūtu, ka kaut kas notiek, kāds vienmēr mūs redz un uzrunā, bet ausis aiztaisām mēs paši. Ka atbildes vienmēr ir zināmas, tikai tik pat neizsakāmas, kā jautājumi.