Jēzus Svētdienā 

Lieldienas

Jņ.20:19-23 Jēzus parādās mācekļiem
Pilāts lika izgatavot uzrakstu un piestiprināt pie krusta. Uz tā bija rakstīts: Jēzus, Nācarietis, jūdu Ķēniņš. Daudzi jūdi lasīja šo uzrakstu, jo vieta, kur Jēzus tika sists krustā, bija tuvu pie pilsētas. Rakstīts bija ebrejiski, latīniski un grieķiski. Jūdu virspriesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: jūdu Ķēniņš, raksti, kā viņš pats ir sacījis: es esmu jūdu Ķēniņš.” Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” Kad kareivji Jēzu bija situši krustā, tie ņēma viņa drēbes un sadalīja uz četriem – katram kareivim pa daļai; tie ņēma arī kreklu, kas nebija šūts, bet noausts vienā gabalā no augšas līdz apakšai.

Marija Magdalēna un otra Marija (Jēkaba meita) redzēja kā augsti
stāvošs vīrs, un tajā pašā laikā slepeni Jēzus māceklis – Jāzeps no
Arimatijas un farizejs Nikodēms, kas arī slepus bija kļuvis Jēzus
mācekli, saņēma Jēzus mirstīgās atliekas no krusta, un apglabāja turpat
blakus dārzā, kas piederēja augstmanim Jāzepam. Jēzum
uzticīgās mācekles gribētu iebalzamēt Jēzus miesu ar eļļu un mirrēm,
un kārtīgi apraudāt Viņa aiziešanu, kā tas bija ierasts viņu bērēs, bet
tām nebija atlicis laika, līdz krēslai viņiem vajadzēja apglabāt Jēzu,
kamēr nebija vēl iestājies sabats. Pēc sabata, tās agri no rīta nāca uz
Jēzus apbedīšanas vietu, un par lielu pārsteigumu akmens jau bija
novelts, un Jēzus mirstīgās atliekas tur nebija vairs atrodamas. Kādu
laiku Marija Magdalēna raudādama nepamanīja, ka otra Marija bija jau
aizgājusi. Tā piecēlās, lai vēlreiz ielūkotos kapā, un, lūk, tur bija divi vīri
baltās drēbēs. Tie uzrunāja Mariju, bet vienīgais, kas tajā mirklī
aizņēma Marijas prātu bija: “Vai jūs nezināt, kur ir mana Kunga un
Skolotāja mirstīgā miesa?” Līdz viņa pēkšņi sajuta, ka kāds viņai aiz
muguras stāv. Viņai likās, ka tas ir dārznieks, un arī viņam Marija
jautāja to pašu, bet šis dārznieks uzrunāja viņu pazīstamā balsī.
Apjēgdama, ka tas ir Jēzus, tā tik stingri un neatlaidīgi ar savām rokām
pieķērās pie Viņa, ka Jēzum bija jāsaka: “Atlaid mani! Es vēl neesmu
aizgājis pie Debesu Tēva! Labāk ej un pavēstī par Mani Maniem
mācekļiem!”
Mācekļi bija tādās bēdās, ka tie bija zaudējuši visas cerības, tie
negribēja nedz ticēt, nedz atkal pievilties. Arī Kleops, Jēzus mātes
Marijas māsas vīrs un Kleopa dēls Sīmanis, dzirdēja, ko Marija viņiem
pavēstīja. Nespēdami tam noticēt, vārdos neizsakāmas vilšanās
nomākti, tie devās divu stundu gājumā uz Emmausu. Ceļā viņu
Skolotājs un Kungs bija parādījies viņiem tādā izskatā, ka tie to
nepazina. Svešinieks tiem izskaidroja Vecās Derības pravietojumus, ka
Jēzum bija jāmirst pie krusta. Kad viņi bija jau sasnieguši savu
galamērķi, tie kopā baudīja vēl vakara mielastu. Svešinieks teica
pateicības lūgšanu, pārlauza maizi… Kleopam ar dēlu šie žesti, balss
un izteiktie vārdi bija tik pazīstami, ka tie pēkšņi attapās – tas bija
Jēzus! Bet tiklīdz tie gribēja teikt kaut vārdu, viņu Skolotājs un Kungs
izzuda. Izrādās, ka baudījuši Svēto Vakarēdienu, tie steigšus devās
atpakaļ uz Jeruzālemi, lai pavēstītu par notikušo citiem mācekļiem.
Bet, kad tie ieradās, tiem nāca ziņas ausīs, ka arī Pēterim Jēzus bija
parādījies. Nevar taču būt, ka pieviltos arī vecākais no apustuļiem!
Viņiem tā runājot,  aiz slēgtām durvīm, pēkšņi viņus
pārtrauca tik pazīstama balss: “Miers ar jums!” Tie skatīja Jēzu… Kāds
no viņiem iekliedzās: ” Tas ir spoks!” Lai pārtrauktu viņu šaubas un
šausmas, Jēzus prasīja: “Vai jums ir ko ēst?”. Atkal viņu Skolotājs un
Kungs bija starp viņiem, un kā jau tas bija ierasts, Viņš atkal noturēja
ar viņiem mielastu. Mācekļi nespēja noticēt savām acīm, bet šis bija
ļoti atbildīgs mirklis, jo bija pienācis apustuļu kalpošanas laiks, lai
sākot ar viņu kalpošanu, Jēzus varētu uzmeklēt Debesu Tēva
pazudušos dēlus un meitas. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā
Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu
un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem
tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks. Man ir dota visa vara
debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas
tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami
turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik
dienas līdz laiku beigām.” (Jņ.20:21-23; Mt.28:18-20)