Jēzus sestdienā 

Klusā sestdiena

Mt.27:62-66 Virspriesteri liek apsargāt kapu.
Nākamajā dienā pēc sagatavošanas dienas virspriesteri un farizeji sanāca pie Pilāta.   Viņi sacīja:“Kungs, mēs atcerējāmies, ka šis krāpnieks, kad vēl bija dzīvs, sacīja:pēc trim dienām es augšāmcelšos. Tādēļ pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka viņa mācekļi neatnāk un neizzog viņu un nestāsta ļaudīm, ka viņš augšāmcēlies no mirušajiem; šī pēdējā krāpšana būs ļaunāka par iepriekšējo.” Pilāts tiem teica:“Jums ir sargi, ejiet un sargājiet, kā paši zināt.” Viņi aizgāja un drošības dēļ apzīmogoja kapa akmeni un pielika sargus.

Pēc tam, kad Jēzus bija krustā sists, kad tika noorganizēta apsardze
Jēzus kapam, jūdu garīdzniecības elite varēja nodoties sabatam,
lūgšanām un gatavošanās Pashas svētkiem. Jeruzāleme bija pilna ar
svētceļniekiem no visas Romas impērijas, viss noritēja necerēti
veiksmīgi – Jēzus sekotāji neizrādīja nekādu pretestību. Bet Jēzus
tuvākie mācekļi? Tie slēpās aiz aizslēgtām durvīm. Kuru katru mirkli
kāds varēja viņus uzmeklēt. Ja nebūtu bijis sabats, kad ir liegts mērot
lielus attālumus ceļā, tad viņi jau būtu aizbēguši uz Galileju. Atpakaļ
pie tā dzīvesveida, kurā viņi dzīvoja pirms sastapa Jēzu; atpakaļ pie
savām laivām un tīkliem. Bet viņi tur visi sēdēja aiz aizslēgtām durvīm.
Tie bija visbriesmīgākie Pashas svētki, kādi viņiem bija bijuši. Viņiem
bija atņemts viņu Skolotājs un Kungs. Kas ar viņiem bija pavadījis tik
daudz laika. Ar Viņu bija piedzīvoti tik daudz brīnišķīgi mirkļi. Diez vai
viņiem tik viegli ies, ar atgriešanos pie iepriekšējā dzīves veida. Jēzus
bija tik labsirdīgs un tajā pašā laikā varens, ka vien ar izteiktiem
vārdiem Viņš spēja dziedināt neveselos un izdzīt ļaunos garus. Viņš
liecināja viņiem par Patiesību un solīja Debesu Valstības nākšanu.
Tagad viņu Skolotājs un Kungs guļ bez elpas. Bija tik daudz jautājumu!
Kāpēc Dievs to pieļāva? Kāpēc Viņš pieļāva, ka Jēzus mirst tik apkaunojošā nāvē? Viņš taču varēja paveikt vēl tik daudz laba! Kā Mozus Viņš varēja atstāt Savas mācības skolotājus. Kā pravieši atstāja
pēc sevis grāmatas. Kā Gamaliēls atstāja pēc sevis skolu. Viss, kas
bija pēc Jēzus palicis – tie bija viņi paši.
Viņi vēl nenojauta, ka ir pienācis laiks, kad Dievs vairs nelieto lielus
vīrus, kādi bija Ābrahāms vai Mozus. Bija pienācis laiks, kad Dievs
lieto mazākus cilvēkus. Kā pāris zvejnieki ar labi ja ceturtās klases
izglītību (Jēkabs, Jānis, Andrejs, Pēteris un Toms). Kā kādu no
noziedzīga ekstrēmistu bandas aizgājušu cilvēku (Sīmanis žēlots). Kā
kādu tautas atstumtu nodokļu ievācēju (Matejs). Tagad Dievs pats
darbosies cilvēkos, un neviens cilvēks nedrīkstēs lepoties Dieva
priekšā (1. Kor.1:26-29). Viņi vēl neapzinājās, ka Dievs caur viņiem
iesāks lielāko ticību pasaulē pēc ticībai piederīgo skaita.