Kad skolā rakstīju domrakstus par izlasītiem literāriem darbiem, teikums bija “ Šajā darbā autors grib pateikt… to un to…”. 2010. gada nogalē iznākušo mūsu draudzes locekļa Osvalda Zebra pirmo stāstu grāmatu” Brīvība tīklos”ar pārtraukumiem izlasīju divas reizes, un gribu lasīt vēlreiz,tomēr neuzdrošinātos teikt, ka zinu, ko grib pateikt autors. Grāmata gan sastāv no atsevišķiem stāstiem, tomēr personāži un notikumi atkārtojas, tikai no dažādiem skatu punktiem, tāpēc, to ātri izlasot pirmo reizi, nespēju atcerēties, kurš ir kurš, un kas īsti notiek. Lasot atkal, likās, ka pamazītēm salieku lielu, sarežgītu puzli. Vai eju pa filmās redzētu milzīgu krūmu labirintu, pagriezienos ik pa laikam ieraugot pati sevi tur noliktā spogulī – pazīstamāku vai svešāku. Vai arī, ka dzeru esenci, kocentrātu, vērmeli, ir par traku un uz kādu laiku lasīšana jāpārtrauc. Neatceros, kad tik daudz domu un emociju būtu dabūjusi no grāmatas, ko pie tam uzrakstījis par mani gados jaunāks cilvēks (jaunie var sižetus sadomāt, bet pa kuru laiku pieredzi un gudrību sakrāt), pie tam latvietis un kristietis. Tāpēc šai grāmatai būtu jābūt īpašumā, to neder paņemt izlasīt bibliotēkā.
Ļoti ceru, ka turpinājums sekos.
Lasītāja Skaidrīte no Lielvārdes.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 74 mēn.
Astere / pirms 76 mēn.
Jānis / pirms 76 mēn.
guntabl / pirms 78 mēn.
Armands / pirms 78 mēn.