Eseja. Es vēlos iegūt piederību 

Sana

Mans sākotnējais un vēl aizvien primārais mērķis iesvētībām ir jau ļoti sen briestošā vēlme nokristīt bērnu. Tā nu ir sanācis, ka mana meita piedzima ārpus Latvijas robežām un līdz ar to, dažādu sakritību dēļ, aizkavējās un pēc tam krietni ieilga mana apņemšanās viņu nokristīt.

Atklāti sakot, īsti nezinot kāpēc tas nepieciešams, bet ar milzīgu pārliecību, ka tas vispār ir vajadzīgs, apņēmos beidzot labot šo ieilgušo neizdarību. Diezgan liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka bērnu nemaz nevaru nokristīt, jo neesmu iesvētījusies. 18. augusta rītā, rakājoties internetā un meklējot iespējamo lekciju variantus, atklāju, ka tās pašas dienas vakarā sākas jauns iesvētību kurss. Uztvēru to kā patīkamu mājienu par manas izvēles nepieciešamību.

Es gan nevarētu teikt, ka Dieva vārds man būtu bijis pilnīgi svešs, bet lekcijas apmeklēt sāku ar zināmu skepsi. Jau pēc pirmās nodarbības sapratu, ka manām šaubām nav nekāda pamata un izvēlētais ceļš ir pilnīgi pareizs.

Pirms stipri vien ilga laika apmēram 3 gadus biju apmeklējusi svētdienas skolu, Lietišķās mākslas vidusskolā kristietības vēstures ietvaros biju izlasījusi visu Bībeli. Bet vairākus gadus dzīvojot svešā valstī un cīnoties ar ikdienas nejēdzībām, biju aizmirsusi gan par regulāru baznīcas apmeklēšanu, gan par nepieciešamību to darīt.

Šo savu iesvētes mācību gribētu uztvert kā atgriešanos. Ar daudzu gadu nobīdi es atkal klausos tās pašas lietas, ko biju dzirdējusi jau iepriekš, bet nu jau dzirdu tās ar citām ausīm un skatos uz tām ar citu izpratni. Man ļoti patika mācītāja Inga diezgan naturālā līdzība par nocirsto pirkstu, kurš uz ledus būdams, kādu brīdi spēj saglabāties nebojāts, bet ja to vajadzīgajā brīdī nepiešuj atpakaļ, tad tas iet bojā.

Es jūtos īstajā vai pēdējā, precīzi to nevaru zināt, brīdī paaicināta atpakaļ, atgriezties atpakaļ, atpakaļ grēku robežas sētiņas pareizajā pusē.

Apmeklējot lekcijas ar prieku varu apliecināt, ka esmu izpratusi vajadzību gan pēc kristīšanas, gan pēc iesvētīšanas. Tagad zinu ne tikai to, ka tas ir vajadzīgs, bet arī kāpēc tas nepieciešams.

Esejas būtība bija par to – kāpēc gribu iesvētīties. Uz šo jautājumu es varu atbildēt pavisam īsi – es vēlos iegūt piederību. Piederību Dievam, piederību draudzei, piederību baznīcai, piederību cilvēkiem, kuri ir sapratuši, ka šajā pasaulē neeksistē tikai redzamās lietas. Piederību cilvēkiem, kuri veido šīs pasaules kodolu, cilvēces labo daļu.

Cilvēkam ir nepieciešamība pēc garīgās pasaules, arī man tāda ir, gribas sevi pieskaitīt cilvēku ne lopiņu pasaulei.

Tāpēc arī vēlos iesvētīties, lai turpinātu iet šīs garīgās izaugsmes ceļu un būtu šī ceļa cienīga. Dievs palīdz uzturēt līdzsvaru mūsu dzīvē, caur mūsu lūgšanām viņš atbrīvo mūs no pārmērīgas grēku nastas, lai varam turpināt savu eksistenci, cenšoties uzlabot savu garīgo un dvēselisko stāvokli, pamazām izprotot Dieva vārdu un likumus, un vairs neaizmirstot tos dažādu nejaušību dēļ neieviest dzīvē.