Diakonijas Vēstis janvāris 

Jānis Poruks

Ticība

Es ticu, ka ir debesis,

Kur laimes bērni mīt,

Kur saulīte daudz spožāki

Un mīlīgāki spīd.

Es ticu, ka ir brīnumi,

Kas necerēti nāk

Un daiļu sapņu pasauli

Ap sevi radīt sāk.

Es ticu, ka ir laimība,

Kas svētās liesmās mirdz;

Un, ja tā visa nebūtu,

Vai justu mums tad sirds?

Lai Jūsu dzīve būtu nevainojama arī pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās.

Pāvila 1.vēst. Tesaloniķiešiem 4.12

Dāvana

Kopš pēdējo reizi mūsu avīze ir nākusi pie jums, ir pagājis mēnesis, bet šis laiks ir bijis tik piesātināts ar daudziem notikumiem, aktivitātēm, skriešanām, kārtošanām, svinēšanām un dāvināšanām, ka liekas, tas viss vienā mēnesī nemaz nevarēja notikt. Ir pagājuši Ziemassvētki, pavadīts vecais un sagaidīts jaunais gads, visas rūpes, uztraukumi, steiga un stresi ir aiz muguras. Dāvanas ir izdalītas, svētki nosvinēti. Nav vairs nemitīgās raizes, vai visu darām pareizi, atbilstoši vispār pieņemtajiem rituāliem un likumiem. Ir iestājies dziļš un sirdij tīkams miers. Un tomēr…

Lasi tālāk – “Uzdāvini mīlestību”, “Mana liecība”, Lūgšana

Protams, svinēt, priecāties un izklaidēties jau nav nekas slikts, taču ir bēdīgi, ka nereti aiz visiem mielastiem, dāvināšanām un svinībām aizmirstam to īpašo, būtisko, kādēļ šie svētki vispār tiek svinēti. Šajā steigā un kņadā mēs vienkārši vairs nevaram atrast, pamanīt un atklāt Dievu, mēs To pazaudējam un neredzam, ka katrā cilvēkā, katrā baiļu, tukšuma un sāpju nospiestajā sirdī Ziemassvētki ieliek dāvanu – Jēzu Kristu.Jā, kur tad šajā pasaulē ir sastopams Dievs? Vai Stockmann žilbinošajos skatlogos, vai Hotel de Roma dižciltīgajā cēlumā, vai spožos limuzīnos un zelta zālēs? Vai mirdzošajās jaunā gada salūta ugunīs? Nē, Dievs ir satopams tieši tur, kur liekas, Viņu būtu visbezcerīgāk meklēt – mūsu dzīves nomalēs – tajā, no kā paši kaunamies, vai no kā ciešam, tur Viņš ir. Tāpēc, ka Viņš nāk, lai atdotu drosmi visiem, un vispirms tieši tiem, kuriem šķiet, ka viņi ir paši pēdējie. Tur, kur ir mūsu pašu sāpes un ciešanas, mūsu vainas un nespēks, no kā kaunamies, ko slēpjam – tur ir satopams Dievs. Dziļi, dziļi mūsu dzīvē, pašā apakšā, mūsu kūtī, mūsu dvēseles, mūsu dzīves un sadzīves nekārtībā. Tur ir atrodams Dievs. Viņš ir arī pie tām divām tikko dzimušajām, māmiņu pamestajām meitenītēm Gaiļezera bērnu slimnīcā, un Viņš ir arī pie šīm abām mammām, kuras droši vien neko, pilnīgi neko nezina par Kristu, par Dieva Dēlu, kas ir arī viņu grēkus izpircis. Viņas nezina neko par Dievu, viņas nejūt, ka Dieva roka ir pasniegta, un viņām tikai un vienīgi Tā ir jāsatver. Dievs ir kopā ar visiem slimajiem, ar visiem nelaikā dzimušajiem bērniņiem un viņu māmiņām. Dievs caur ārstu rokām un sirdīm, caur medmāsu gādību un mīlestību, caur sistēmām un zālēm nāk pie ikviena mazā slimnieciņa un viņa vecākiem. Svētīgi, ka mūsu draudzes svētdienas skolas bērni piedalījās šajā akcijā un, ne tikai iepriecināja mazos slimnīcas bērniņus ar savu Ziemassvētku uzvedumu, bet nāca arī līdzi diakoniem uz nodaļām un palātām dalīt dāvanas, parunāties un iepazīt arī šo pasauli. Bērni redzēja, ka caur ik vienu no šiem mazajiem Dievs darbojas arī uz mums.Dievs ir arī blakus katram ielas bērnam. Dievs ir atrodams Dienas ielas bērnu centrā, kur Viņš mīt katra cilvēkbērna sirsniņā. Centru apmeklē bērni, kuru ikdiena ir ubagošana, vardarbība un asaras. Daudzi no viņiem nav sajutuši vecāku mīlestību un glāstus. Mūsu draudzes saziedotā nauda, saldumi, rotaļlietas un citas mantas deva iespēju arī šiem bērniem kaut uz brīdi sajust Dieva mīlestību, Viņa klātbūtni un žēlastību. Mēs nevaram otra cilvēka vietā atrisināt dzīves sarežģītos jautājumus, bet varam palīdzēt viņam vairs nejusties vienam, palīdzēt sadzirdēt Dieva vārdu un dāvāt savu mīlestību. Dievam jau nevajag ārišķību un formālu pareizību, Dievam vajag mūsu sirdi. Dievs grib, lai visa pamats būtu mīlestība, kas dara mūs un mūsu dzīvi harmonisku, priecīgu un laimīgu. Dievs nāk pie mums. Pats Dievs ir mūsos. Vai mēs to varējām paredzēt, vai mēs to varējām nopirkt vai izpelnīties? Nē, tas ir tas brīnums, tā ir tā Dāvana. Neiedomājama Viņa dāvana tev un man. Evanģēlists Jānis saka: “Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.”Nobeigumā novēlu jums Dieva svētītu jauno gadu, lai Viņš dod jums saskatīt visas tās svētības, visas iespējas un dāvanas, ko Viņš jums ir sagatavojis! Lai Dievs jūs svētī!

Diakonijas vadītāja Zaiga Ābele

Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuri Dievam labi patīk. Ebrejiem 13:16

“Uzdāvini mīlestību”

Aizvadīts Adventa laiks un Ziemassvētki – Kristus dzimšanas diena. Kā katru gadu šajās mīlestības pilnajās pirmsvētku dienās mūsu draudzes diakonijas kalpotāji čakli rosījās, gatavojot svētku dāvanas. Bet šogad, pateicoties diakonijas organizētajai Ziemassvētku akcijai “Uzdāvini mīlestību”, visai draudzei bija iespēja izjust dāvināšanas prieku un piedalīties dāvanu gādāšanā, kārtošanā un aizgādāšanā adresātiem. Draudzes atsaucība bija necerēti liela – tika saziedoti 305,- Ls dāvanu iegādei, cilvēki nesa saldumus, grāmatas, rotaļlietas, tika ziedotas speciāli mūsu draudzes vecajiem cilvēkiem izceptas 100 lielas, ļoti garšīgas glazētas piparkūkas. Diakoni ar palīgiem devās gan uz tirgu, gan uz veikaliem, gan uz tirdzniecības bāzi, kā arī uz “Rīgas piensaimnieku” pēc dažādiem gardumiem. Daudzas lietas sarūpēja paši draudzes locekļi: ievārījumus, medu, rozīnes, šokolādes, piparkūkas, bērnu rotaļlietas. Saņēmām arī deviņas glīti noformētas pārtikas paciņas kopā ar Ziemassvētku apsveikumiem. Trīs draudzes locekļi paši sagatavoja un nogādāja adresātiem vienpadsmit pārtikas paciņas. Diakonijas darbinieki sagatavoja vēl 80 pārtikas paciņas, kuras saņēma vientuļi cilvēki un tā kopumā 100 mūsu draudzes vecie cilvēki saņēma Ziemassvētku dāvanas.Par saziedoto naudu vēl tika sagatavotas 250 saldumu paciņas, kuras tika nogādātas gan ielu bērniem, gan arī bērniem, kuri ārstējas bērnu slimnīcā Gaiļezers. Attēlā Ziemassvētku dāvanas palīdz gatavot arī bērni Anna un Dāvis. Taču diakonijas darbinieki ne tikai gatavoja dāvaniņas, bet arī apciemoja savus aprūpējamos ļaudis un bija kopīgās lūgšanās ar tiem. Tā nu mīlestības dāvanas sasniedza gan ilggadējo mūsu baznīcas kalpotāju Ķekavā, gan kādu smagi slimu draudzes locekli Jaunolainē, kura dzīvo 4tikai paļāvībā uz Dievu. Pabijām arī pansionātā pie savas draudzes locekles, aizvedām siltu jaku, zeķes, gardumus un kopā lūdzām DievaTikai paļāvībā uz Dievu. Pabijām arī pansionātā pie savas draudzes locekles, aizvedām siltu jaku, zeķes, gardumus un kopā lūdzām Dievažēlastību par visiem. Cienājām arī pārējos pansionāta iemītniekus ar konfektēm.

Diakonu darbam ar transportu ļoti palīdzēja astoņi draudzes locekļi: Lilita ar vīru, Solveiga, Mintauts, Māris, Dzintra, Aivars un Ruta, kas ar savām mašīnām izvadāja sagatavotās paciņas. Palīdzējām arī divām draudzes loceklēm otrajos Ziemassvētkos nokļūt uz baznīcu, kur viņas pabija Dievkalpojumā, saņēma Svēto Vakarēdienu, viesojās draudzes namā un pie tējas, kafijas tases baudīja sadraudzību ar citiem vecāka gada gājuma cilvēkiem, kā arī ar mācītājiem I.Daukstu un J.Liepiņu. Pēc tam nogādājām abas draudzes locekles mājās.Piecdesmit saldumu paciņas kopā ar Jauno Derību un mūsu bērnu zīmētiem apsveikumiem nonāca pie ielas bērniem. 27.decembrī 200 saldumu paciņas, Jaunās Derības un rotaļlietas aizceļoja pie bērniem uz bērnu slimnīcu “Gaiļezers”. Slimnīcas zālē svētdienas skolas bērni rādīja Ziemassvētku uzvedumu un pēc tam dziedāja un gāja rotaļās kopā ar bērniem, kas ārstējas slimnīcā. Katrs slimnieks un viņu tuvinieki, kā arī personāls tika iepriecināti ar sarūpētajām dāvanām un saņēma arī stiprinājumu savām sirdīm. Pēc svētku pasākuma mācītājs Inguss Dauksts un diakoni apmeklēja slimos bērnus viņu istabiņās un aizlūdza par tiem. Šajā dāvanu došanas laikā gribas novēlēt katram vienam gan jaunam, gan vecam piedzīvot Dieva mīlestību un dzīvot paļāvībā uz Dievu. Dievs ir mīlestība!

Gundega Ozoliņa

Mana liecība

Kā es nokļuvu uz ticības ceļa.

Nav nekādu šaubu, ka daudziem no mums ir bijis tāds mirklis, kad atnākam uz baznīcu un saprotam, ka bez Dieva mums šinī dzīvē netikt galā, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kas radījis debesis, zemi un visu dzīvo, kas apkārt mums. Bet tagad vēlos pastāstīt, kā man gadījās “atvērt” savu sirdi un prātu Dievam.

Tas sākās ar sapni, kurā es redzēju, ka mēs ar kādu mācītāju izsekojam mūkus, kuri nesa zārku. Vienam no mūkiem bija Bībele, visi viņi bija tērpti melnās drēbēs un ar kapuci galvā. Viņi aizgāja līdz kādai tumšākai ieliņai. Es ātri paņēmu mācītāja dievkalpojuma drēbes un pievienojos viņiem. Kad tikām līdz kādai baznīcai, es atklāju, kas es esmu. Pēc tam mani kāds no mūkiem sadūra, bet tūlīt pēc šī gadījuma metās virsū mūkiem mācītājs, viņš arī tika sadurts. Pēc tam es pamodos. Es par to sapni ilgi un dikti domāju, jo sapnī mūks teica, ka neesmu īstena kristiete. Es pie mammas noskaidroju, kurā baznīcā esmu kristīta un vasarā atnācu palūkoties, kas tā par baznīcu īsti ir. Pēc baznīcas aplūkošanas es sāku atkal domāt, bet šoreiz par to, vai manā dzīvē nekas netrūkst, vai bez Dieva es varēšu dzīvot. Es nolēmu, ka man nav nekādu problēmu, bet… Neilgi pēc tam mani sāka mocīt sirdsapziņa. Vai tā bija pareizā izvēle? Visu kārtīgi apsvēru un sapratu, ka bez Dieva es netikšu galā. Es sāku nākt uz iesvētes mācībām, bet tur atkal bija problēmas, jo ar iesvētes mācībām sākās īstais pārbaudījums. Ko es ar to gribu teikt? Nu, tad tā – sākšu visu no sākuma, kas saistās ar iesvētes mācībām. Pirmo nodarbību mums vadīja mācītājs Juris. Protams, viņš pamanīja, ka neesmu tāda kā citi gan raksturā, gan uzvedībā. Pēc nodarbības viņš paņēma mani aiz rokas un pavaicāja, vai man viss esot kārtībā. Tā kā es toreiz nevienam īpaši neuzticējos, es izdarīju kārtējo grēku un sameloju, ka viss kārtībā un ka nav noticis nekas tāds, ar ko es netiktu galā. Ar to mūsu pirmā saruna bija beigusies. Pēc mēneša, kad vajadzēja atbildēt iesvētes mācībās apgūto, es pierakstījos pie mācītāja Inguss. Aizgāju, bet viņš, nezin kādā veidā, izdabūja no manis ārā to, ko nespēja mācītājs Juris. Pēc pirmās runāšanas ar mācītāju Ingusu, es neiesvētījos. Kādu laiku es regulāri gāju pie Ingusa uz tādām kā konsultācijām. Kaut kādā veidā viņš ieguva manu uzticību. Uzticēju viņam savas problēmas, savu dzīvi, savas šaubas, un viņš man palīdzēja atrast pareizo ceļu. Šis bija mans pirmais solis uz pilnīgu paļaušanos Dievam. Mācītājs Inguss, pilnīgi nemanot, man kļuva vairāk kā skolotājs, nevis mācītājs – man pat likās, ka tas ir viņa pienākums un darbs man palīdzēt. Es sāku atkārtoti apmeklēt iesvētes mācības. Kad vajadzēja atbildēt, es to izdarīju pietiekami sekmīgi, lai varētu iesvētīties un būt pilntiesīga draudzes locekle. Tomēr domāju, ka man šī iespēja tika uzdāvināta, jo man “iekrita” atbildēšana pie mācītāja Ingusa, un viņš zināja, ko esmu izcīnījusi. Iesvētījos 2004.gada 4.aprīlī, un tā jau deviņus mēnešus esmu draudzes locekle. Tāds ir mans ceļš uz Baznīcu, ko esmu veikusi pateicoties Dievam un mācītājam Ingusam.

Esmu atradusi arī savu vietu draudzes kalpošanā. Ar lielu prieku piedalos visos draudzes pasākumos, kalpoju draudzes namā sadraudzības pasākumos un vēlos kļūt par labu diakoni.

Ketija Pūkaine (16.gadi)

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teica, tam esot ticība, bet tam nav darba? Vai ticība viņu var izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, – bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tā pat arī ticība, ja tai nav darba, tā pati par sevi ir nedzīva.(…) Līdzīgi, kā miesa bez gara ir nedzīva tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.

Jēkaba vēst. 2:14-17,26

Dvēsele, dziedi savam Pestītājam,

Lūgšanas ziedu liec pie Viņa kājām!

Garu Viņš devis tev no Sava Gara,

Kas dzīvu dara.

Lūgšana

Vienosimies kopīgā draudzes lūgšanā ik vakaru 22.00 un 23.00

Svētais, Visaugstais, Mūžīgais Dievs, mēs Tev pateicamies par šo dzīvi Tavā apsardzībā, ka Tu dod mums atzīt un ieraudzīt šīs Tavas rūpes par mums un iepriecini mūs vienmēr, kad par to domājam un pie tevis lūgšanā nākam. Kungs, Tēvs debesīs, Tu saskati apslēpto mūsu sirdī, izpēti un pārbaudi mūsos to, ko mēs darām, runājam un domājam. Tu pazīsti mūsu patmīlību, iedomību un ārišķīgumu, to, cik ļoti mēs meklējam pēc cilvēku atzinības un cik ļoti bīstamies no cilvēku spriedumiem, un cik bieži aizmirstam Tavu apsolījumu. Stāvi klāt mums mūsu vājumā, piedod mums mūsu maldus un atgriez pie patiesības, šķīstī mūsu sirdis un vadi mūs ik dienas no jauna pie Tevis. Kungs, stiprini mūs ar Sava Dēla teikto vārdu, mūsu ticību Sava Gara spēkā, ka mēs kalpojam savam tuvākajam, svētī arī mūsu draudzes darbus, lai tie ir darīti Tev par godu un stiprinājumu visiem, kuri gaida uz Tavu drīzu atnākšanu. Kungs Kristu, liec, lai mūsu labie darbi pēc Tava vārda kļūtu ieraugāmi, lai tie apliecina Tēvu, kas ir debesīs, kā Tu Viņu mums esi atklājis.Svētī, lai Tavu vārdu apsolījums piepildās katram no mums. “Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Ījaba.19:29)

Āmen!