Diakonijas Vēstis februāris 

Es paceļu savas acis uz kalniem -

no kurienes gan man nāks palīdzība?

Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. Ps. 121:1-2

Mana liecība

Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu,

lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Jāņa 14:13

Dievs savus vārdus izpilda, un Viņam nekas nav neiespējams. Kad ārstu prasmīgās rokas šķiet nespēcīgas, Dievs kļūst viņu skolotājs un padomdevējs, un viss kļūst iespējams. Dievs ir mūsu sargs un gans, mūsu pienākums Viņam paklausīt, uz Viņu paļauties, un Viņam pateikties.

Es slīdēju “zaļajās ganībās” Jēzus Kristus bezgalīgās mīlestības apņemta. Viņu es pazīstu jau sen, un tomēr šodien es varu teikt, ka “esmu no jauna piedzimusi kā fiziski tā arī garīgi”.

Es pateicos Svētai Trīsvienībai, ka man vēl ir atļauts redzēt skaisto pasauli un priecāties par katru apbrīnojamo ziediņu un katru nesavtīgu, tīru dvēseli. Par dzidri zilām debesīm, tīro mirdzošo sniegu, par putniņiem, kuri izmisīgi sev meklē barību sniegā. Viss taču ir Dieva radīts.Tagad par vārdiem “cilvēkam vajadzīgs Dievs pārējo Viņš piemetīs”. Mana meita ļoti agri sāka strādāt algotu darbu. Jau ilgus gadus viņa uztur savu un audžu bērnu ģimenes. Vienmēr viņa dzīvoja domās, ka viss viņai jānopelna pašas spēkiem. Bet šīs pēdējās divas nedēļas viņa dzīvoja tikai man un lūdzot Dievu. Vai ļaunie spēki centās sevi atgādināt, vai Dievs Sevi pagodināt? Iekāpjot starptautiskā autobusā, lai atgrieztos mītnes zemē, viņai nozaga visu, bez kā cilvēkam liekas šodien nav iespējams dzīvot, tas ir pasi, visu naudu, kredītkarti, auto vadītāja apliecību un mājas atslēgas. Ceļš ilga 30 stundas, autobusā ir iespēja nopirkt pusdienas, tēju, kafiju utt. Bet ja palicis vairs tikai Dievs! Tad Viņš arī rūpējas lai būtu ko dzert un ko uzkost. Slava Dievam! Dievs pierādīja Savu vārdu patiesību divas reizes: 1) ja Dievu lūdz ticībā no sirds – Viņš paklausa; 2) cilvēks var pazaudēt visu, izņemot Dievu, un tomēr dzīvot, pat šajā pasaulē. Bez Viņa mēs nespējam ne nieka. Kad teicu meitai: “Nedusmojies uz zagli, piedod”, viņa atbildēja : “Pirmajā brīdi bija “šoks”, bet es jau esmu piedevusi”.Vai vajadzīgi tādi izmisuma brīži, lai ticīgs, kristīts un iesvētīts cilvēks vēlreiz pārliecinātos, ka cilvēkam nepieciešams tikai Dievs? Slava mūsu Tēvam, mūsu Pestītājam Jēzum Kristum un Svētajam Garam.

Pateicībā Rasma Pētersone

Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man. (Ps. 27:7)

Ne vienmēr esmu saņēmusi atbildes uz savām lūgšanām, tomēr daudzkārt ir saņemtas brīnišķīgas Dieva atbildes, gan tūlīt, gan pēc ilga laika.

Gribu pastāstīt par kādu gadījumu, kas mani ieveda dziļā izmisumā un kā Dievs mani izveda no tā. Varbūt, ka pats notikums nebija tik briesmīgs, kās es to uztvēru, ja tas nebūtu saistīts ar cinisku nodevību. Jau vairāk nekā 30 gadus mēs ar savu kaimiņieni dzīvojam kaimiņos. Viņa vai katru dienu nāca pie manis patērzēt, vai pazvanīt pa telefonu, jo toreiz vēl viņai telefona nebija. Tad pēkšņi draudzene vairs nerādījās un es manīju, ka viņa ļoti izvairās mani nejauši sastapt. Biju ļoti pārsteigta un neko nesapratu, līdz kādu dienu saņēmu paziņojumu, ka mans telefons tiek nobloķēts, jo mana kaimiņiene pieprasījusi sev paralēlo telefonu. Kad gribēju parunāt, viņa pat durvis neatvēra, tikai pasmējās un paņirgājās. Biju satriekta. Jutos nodota, pievilta, apsmieta un kā apzagta no uzticamākās draudzenes. Es nespēju to piedot! Vairākas dienas atrados šausmīgā stresa stāvoklī – raudāju, dusmojos, mana sirds bija naida un atriebības domu pilna. Jutu, ka sadegu fiziski un garīgi pati sava naida ugunīs, bet es nespēju to apdzēst. Tad galīgā izmisumā nokritu ceļos un raudādama, skaļā balsī saucu uz Dievu: “Kungs un Dievs, apžēlojies par mani. Tu redzi, kas ar mani notiek, es eju bojā, glāb mani. Saki, ko man darīt, kā rīkoties?” Tiklīdz biju beigusi, tūlīt domās uztvēru skaidri teiktus vārdus: “Dod viņai to telefonu, dod viņai to, dod!” Trīs reizes uzsvērts- dod, un nevis – lai ņem. Momentā visu sapratu – man ir jādod! Kā es varēju to aizmirst! Un es skaļā balsī saucu: “Jā, Kungs, jā, es viņai dodu, es tev, mana draudzene, dodu to telefonu, ņem es tev to dodu!” Draudzene to, protams, nedzirdēja, bet Dievs ne tikai dzirdēja, bet zināja, ka es no sirds to darīju, ka tie nebija tikai tukši vārdi. Un tad notika brīnums – pēkšņi, tai pašā momentā – es biju brīva! Nekas vairs mani nespieda un nemocīja. Viss smagums bija izzudis bez pēdām – kā migla saules staros. Man likās, ka viss tas bijis tikai tāds ļauns murgs, no kura beidzot esmu pamodusies. Un tad man kļuva manas draudzenes no sirds žēl. Jutu, cik viņai smagi no manis bēguļot. No visas sirds gribēju viņai pierādīt, ka neturu naidu pret viņas, ka viss aizmirsts un piedots, bet pagāja vēl vairāk kā gads, līdz viņa uzdrošinājās mani sastapt un paskatīties man acīs. Tagad atkal esam draudzenes. Slava Dievam!

Velga Vlasova

Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.1.Jāņa 4:19Slava un pateicība Tam Kungam!

Paldies Dievam, ka Viņš ir tik vareni un žēlsirdīgi darbojies manā ģimenē. 1943.gada 26.decembrī, kad biju maza meitene, mani kristīja šajā mīļajā Rīgas Sv.Jāņa ev. lut. baznīcā. Mana krustmāte bija Mirdziņa Šibaļska un krusttēvs Jānis Breitenšteins. Krustmāti redzēju tikai vienu vienīgo reizi, jo postošie kara gadi viņu aizveda prom no dzimtās Latvijas. Tā arī dzīvē viņu neredzēju. Tikai caur vēstulēm un foto viņa man bija ļoti svarīga, mīļa un brīnumaina personība.

kad biju maza meitene. Paldies maniem vecākiem, ka viņi arī (cik tajā laikā varēja atļauties un pēc tam) ir centušies būt kopā ar Dievu. Mani vecvecāki no tēva puses bija Jāņa baznīcas draudzes locekļi. Jānis Švembergs grāmatrūpnieks ir arī apglabāts kara laikā Jāņa draudzes teritorijā Lielajos kapos. Mamma un paps ir laulāti šajā baznīcā Ulmaņa valdīšanas laikā, dienā, kad atklāja brīvības pieminekli 18.novembrī. Es esmu no visas sirds pateicīga saviem vecākiem, ka viņi man no 3 gadu vecuma jau iemācīja lūgt Dievu kā mums mācījis Jēzus Kristus Tēvreizē. To es skaitīju katru vakaru, gulēt ejot. Es vēl taču daudz ko nesapratu, bet jutu Viņu kā kaut ko lielu, globālu. Ļoti interesanti . Sāku lasīt grāmatas diezgan ātri – 4,5 gadu vecumā, sākumā Ernesta Birznieka-Upīša – par mazmeitiņu u.c. Viena no pirmajām grāmatām bija Anna Brigaderes biezā “Dievs, daba, darbs”. To lasīju skaļā balsī priekšā mammai, jo ļoti izteiksmīgi to darīju. Man ļoti patika lasīt skaļā balsī. Man arī ļoti noslēpumaina būtne likās radio. Klausījos bērnu raidījumus “Mana mīļākā grāmatiņa”. Caur to arī nokļuvu radiofonā, uzvarot konkursā. Bija doma un vēlēšanās, kad izaugšu liela, būšu radio diktore. Radio diktore neesmu, bet kristīgais radio man ir ieslēgts jebkurā brīdī, tas mani stiprina ar saviem raidījumiem. Man ļoti žēl, ka tajos laikos nevarēja atklāti runāt par Jēzu Kristu un kristietību, baznīcu, kā tas ir šodien. Slava varenajam Kungam, ka Viņš mani ir vadījis un bijis kopā ar mani tik ciešā saiknē, kaut arī to vēl tik spēcīgi un skaidri toreiz neapzinājos. Pateicos Dievam un maniem vecākiem, ka 1960.gada 4.septembrī abas ar manu māsu Aiju tikām iesvētītas šajā baznīcā. Iesvētības bija ļoti skaistas, priecīgas, jaukas, bet tā apziņa, kāda man ir patreiz un kāda ir veidojusies kopā ar pasaulīgām dienām un nedienām, nebija. Es varu tikai slavēt Dievu. Viņš man Savā žēlastībā un lielajā mīlestībā ir parādījis ( un fantastiski to dara katru dienu), ka Viņš ir dzīvs, ka Viņš ir ar mani, manī, un es Viņā caur Svētā Gara darbību. Viņš mani vada katru dienu, nakti un ik brīdi. Un ved Sev arvien tuvāk un tuvāk. Katru rītu Viņš mani uzrunā caur Bībeli, parāda, stiprina un pamāca ikdienas dzīvē. Par to es Viņam ļoti pateicos un priecājos, ka Viņš mani ir pieņēmis kā Savu bērnu caur Jēzus Kristus ciešanām. Priecājos par Viņa dāvanu, ko Viņš man devis – kalpošanu kristīgajā uzticības tālrunī LELB Diakonijas centrā, kur darbojos jau trīs gadus. Caur Viņu, kopā ar Viņu varu palīdzēt krīzes brīžos izmisuma pārņemtiem cilvēkiem. Pateicos, ka Viņš mani ir aicinājis un pieņēmis arī baznīcas diakonu kalpošanā. Cilvēkiem vajag stāstīt par Dievu, jo daudzi par Bībeli un Dzīvo Dievu neko nezin un nesaprot.Labi, ka Dievs mani aicinājis pilnveidoties. Esmu apmeklējusi mācības Mazajā Lutera Akadēmijā, cenšos apmeklēt mācītāja Ingusa Bībeles stundas, kuras ir ļoti vērtīgas manai garīgajai izaugsmei. Apmeklēju arī dažādas konferences, lekcijas, rekolekcijas ar dažādiem mācītājiem, priesteriem, profesoriem, psihoterapeitiem gan Diakonijas centrā, gan citur. Ļoti svarīgi ir lūgt Dievu, lai Viņš māca mums lūgt. Dievs ar Svētā Gara palīdzību brīnumainā kārtā mani saved kopā ar cilvēkiem visā pasaulē, pilnīgi svešiem, bet iepazītiem caur Dievu. Mums visiem ir vajadzīgs Dieva stiprinājums, žēlastība un iepriecinājums. Nevaru aprakstīt visas neskaitāmās liecības, kad Dievs mani ir vedis palīdzēt cilvēkiem dažādos jautājumos, Viņš man parāda Savu spēcīgo Dzīvo Garu – Viņš ir dzīvs un darbojas ļoti enerģiski manī un ar mani. Esmu laimīga, brīžiem liekas, ka staro visa pasaule. Baznīcā izjūtu svētdienas dievkalpojumos savu lielo ģimeni caur Dieva varenību. Slava Dievam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu! Aleluja! Dievs caur šo rakstiņu, ko man uzaicināja uzrakstīt diakonijas vadītāja Zaiga, lika man izpētīt savus iesvētes dokumentus. Atklāju, ka man šogad liela jubileja – 45 gadi kā esmu kopā ar Dievu Trīsvienībā. Dievam pie katra no mums ir savs plāns. Interesanti, kādi būs Viņa turpmākie uzdevumi man, kādus ceļus Viņš man rādīs un kur vedīs? Mūsu Kungs saka: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vaiņagu!” Cik labi ir apzināties, ka vislabākais garants mūsu centieniem darīt Kristus darbu ir paša Kunga apsolītā klātbūtne. Iespēja kalpot ir lieliska dāvana, ko Dievs dod Saviem mīļajiem bērniem.

Svētais Gars, Tu pats nāc, lai iedegtu manī gaismas pavardu, kaut arī neviens nespēj nešaubīgi īstenot jāvārdu uz visiem laikiem , arī es nē! Tu izgaismo nepārliecinātību un esi klāt šaubu brīžos, kad jā un nē cīnās savā starpā. Svētais Gars, Tu man liec apzināties manas robežas. Ja manī ir kāda daļa vājuma, lai Tava klātbūtne nāk to pārveidot.

Ilga Raičonoka

Un Dievs Tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam;

Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu”.

1.Moz.2:18

Pirms pāris gadiem draudzes atskaišu – pārvēlēšanu sapulcē mana draudzene Inese teica apmēram tā: “Pie jauniešiem mēs tā kā vairs nederam, pie pensionāriem arī vēl nē, bet arī mums gribētos kādu pasākumu mūsu paaudzei”. Uz to draudzes priekšnieks Andris B. vēlīgi atbildēja: “Nāciet un organizējiet!” Gāja laiks. Kādu laiku tikāmies trijatā (Inese, Iveta, es), lai padalītos priekos, reizēm izraudātu kādu bēdu, norunātu par ko jālūdz. Taču kaut kas trūka. Vairākkārt pārrunājām un secinājām, ka, kaut arī esam krietni noslogotas darbā, mums tomēr gribētos kādu vietu un laiku, kur satikties ar savas paaudzes cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas, jo zināms, ka otra sāpi labāk izprot tas, kurš ko līdzīgu piedzīvojis. Arī no mācītāja saņēmu pamudinājumu un reizē iedrošinājumu, ka jāsāk kalpot. Un tā, ar Dieva palīdzību un mācītāja Ingusa Dauksta padomu un atbalstu, esam jau noorganizējuši divus tematiskus (groziņu) vakarus neprecētiem (t.sk. šķirtajiem un atraitņiem, -nēm) aptuveni 35 līdz 55. gadu robežās. Pēc pirmā pasākuma tikai apjautām, cik šī problēma ir aktuāla ne tikai blakus draudzēs, bet visā Latvijā, tāpēc šie sadraudzības atpūtas vakari tiks organizēti regulāri vienu reizi mēnesī un tajos būs gan pārrunas, gan atrakcijas, gan dejas. Piedalīties tiek aicināti kristieši arī no citām ev. lut. draudzēm. Esam atvērti Jūsu priekšlikumiem un idejām, priecāsimies par Jūsu aktīvu līdzdalību, jo vēlamies, lai šie pasākumi būtu vieta, kur satikties domubiedriem un nestu svētību un prieku katra dalībnieka sirdī. 26. februārī esam iecerējuši slavēšanas vakaru ar moto:“Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību” (Ps.69:31)Šoreiz “mājas darbs” dalībniekiem – pārdomāt, kas viņus pamudinājis meklēt Dievu, kā arī būs iespēja padalīties ar savu mīļāko dziesmu vai Psalmu priekos un bēdās. (Var sagatavot priekšnesumu, var ņemt līdzi kaseti vai CD ar ierakstu). Vakara gaitā būs pārsteigumi, atbilstoša deju mūzika, dziesmas, kā arī informācija par mūzikas vēsturi. Un, protams, mūsu kopīgi sarūpēts cienasts.Būsiet mīļi gaidīti!

Velga Veldze

Lūgšana

Vienosimies kopīgā draudzes lūgšanā

ik vakaru 22.00 un 23.00

Liels esi Tu, Kungs, mūžīgi slavējami un neaptverami ir Tavi darbi, spēks un gudrība. Kad Tu saki vārdu, tas notiek, kad Tu runā par nākotni, tas Tev ir kā redzēt jau notikušo, kad Tu uzlūko cilvēku, Tu redzi visu viņa mūžu un nekas no tā Tev nav apslēpts, jo Tu visu esi radījis un viss ir Tavs, Tu mūžīgais Trīsvienīgais Dievs, Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Neuzlūko mūsu necienību Tavas Godības priekšā, bet lūdzam – vienmēr uzklausi, kad mēs Tev atzīstam savus grēkus, lai arī mēs neprotam tos visus atzīt un izsūdzēt, bieži tos pat neredzot sava garīgā akluma dēļ, tomēr uzklausi mūsu nepilnīgās grēksūdzes, dari mūs redzīgus Savā lielajā žēlastībā. Kungs, dari to Jēzus Kristus, Tava mīļā dēla dēļ, kura Vārdā Tu Esi mums, nabagiem, apsolījis Debesu Valstības bagātības. Tāpēc vienmēr, kad mūsu nespēks un grēki mūs nomāc, liec, lai mēs meklējam mierinājumu nevis savos darbos, bet Tava Dēla žēlastības dāvanās, grēku piedošanā un Tavas Valstības apsolījumā. Uzturi, Kungs, mūs ar savu Svēto garu, ko Tu katram savam bērnam kristībā Esi devis. Atver mūsu sirdis mīlestībai uz mūsu brāļiem un māsām, stiprini mūs tajā kalpošanā, kurā Tu katru no mums esi aicinājis, lai Tava griba tur piepildās visā pilnībā. Dod, ka turamies tikai pie Tava vārda un uz šīs drošās klints būvējam savas dzīves ēku, kas spēj pastāvēt arī vētrās. Svētī, mīļais Debesu Tēvs, savu draudzi un katru no mums Savas miesas kopībā, dod katram no mums Savu svētību, lai Tevis uzticētos darbus varam darīt ar prieku. Vairo mūsu paļāvību uz Tevi un tā pasargi mūs no ļaunā!

Āmen!