“Diakonijas Vēstis” 2004.gada oktobris 

Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi,vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: “Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; Tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.

Pāvila 2.vēst. korint. 9:7-11

Pļaujas svētki

Tas ir laiks, kad tu esi aicināts izvērtēt sevi un savu dzīvi pēc augļiem, kurus tu nes un sakrāj savos šķūņos. Tas ir laiks pārdomāt, kas tev pašam ir uzkrājies, kas tev pieder. Nav jau būtiski, kas mums pieder vai nepieder, bet gan tas, kā mēs vērtējam to, kas ir mūsu rīcībā.

Ne jau tas, ka manta ir, bet gan tas, kā uz šo mantu raugāmies, var apgrūtināt vai atvieglot mūsu dzīvi un sekošanu Kristum. “Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.” Pļaujas svētki ir saistīti ar krāšanu un mantu, bet Dievs mums to visu dod tikai diviem mērķiem: lai mēs katrs varētu iztikt un lai mēs varētu darīt labus darbus. Tikai tas, kas nav mantas vergs, spēj tās pa īstam lietot un ar tām citiem palīdzēt. “Krājiet sev mantas debesīs”, Jēzus saka. Aplūkojot savu mantu apcirkņus, var daudz pateikt par to, kas esi tu pats, kur ir tava sirds. Tikai piederot īstajam vīna kokam, tu nesīsi labus augļus. Pēc augļiem var spriest par to, kādam kokam cilvēks pieder. Ja tu no saviem apcirkņiem ar priecīgu sirdi izdalīsi cilvēkiem, kuriem kaut kā trūkst un nekas nav iekrājies, tu piederi īstajam vīna kokam. Es zinu – mūsu draudzē ir daudz tādu cilvēku. Liels paldies visiem par dāsnajiem ziedojumiem Pļaujas svētkiem, par dārza veltēm un arī par labajiem padomiem svētku organizēšanā. Sveicot jūs visus Pļaujas svētkos, gribētu vēlēt, lai visas lietas, redzamās un neredzamās, kas mums pieder, var kalpot Dieva godam un nākt mums pašiem par svētību!

Diakonijas darba vad. Zaiga Ābele

Aicinājums!

„Un uz kādu citu viņš sacīja: „Nāc man līdz!”

Lūk. ev. 9:59

Domāju daudzus no mums Jēzus ir aicinājis –„Nāc man līdz!” Kad Jēzus mani aicināja kalpot Svētdienas skolai, es biju ļoti priecīga, ka Dievs ir mani izredzējis Savam darbam, un uzreiz atsaucos! Taču paiet laiks, un Jēzus aicinājums iesāk bālēt, un ik reiz, kad jāpieliek pūles un kaut kas jādara lietas labā, atrodas kāds iebildums – “vai tad vajag”, “bet”, “ kāpēc” u.c. Ir pienācis jaunais mācību gads, jāgatavojas Svētdienas skolas nodarbībām, un LELB 18. septembrī organizē Svētdienas skolas konferenci Rīgā, Jēzus baznīcā. „Tas ir brīnišķīgi!” – saka mana sirds, bet mana “miesa” – „kā gribētos pagulēt vienīgo brīvo dienu nedēļā”, „man taču jāsakārto māja”, „varētu pabūt kopā ar bērnu, aizbraukt pie vecākiem” u.c. Kāpēc tas tā ir? Kam pieder mana uzticība? Es sapratu, man jābūt disciplinētai, kad ir piedāvājums izšķirties – būt uzticīgai Dievam, vai rūpēm par māju un ģimeni. Un tā, izcīnījusi cīņu ar savu „miesu”, devos uz Svētdienas skolas konferenci Jēzus baznīcā. Ieradusies, biju pārsteigta, ka tur bija sapulcējušies ap 300 cilvēku. Skolotāji bija sabraukuši no visas Latvijas.Konference sākās ar dievkalpojumu, ko vadīja arhibīskaps Jānis Vanags. Savā svētrunā mācītājs bija izvēlējies rakstu vietu no Apustuļu darbiem 7:55, 56 par Stefana nomētāšanu ar akmeņiem un salīdzināja to ar mums un mūsu bērniem, kurus arī nomētā, bet tikai ne ar akmeņiem, bet ar neticību. Mācītājs pieminēja arī diskusiju par reliģijas mācību skolās un to, ka mēs, Svētdienas skolas skolotāji, esam izvēlējušies kalpot nozīmīgā frontes līnijā, kur varam atspēkot bezdievību. Šīs dienas praktiskais materiālisms, kas mūs appludina – tie ir tie akmeņi, ar ko apmētā mūs un mūsu bērnus. Mēs bērniem nevaram visu laiku stāvēt klāt, tādēļ svarīgi, kas bērniem iekšā, svarīgi mācīt ticību Dievam, lai, izejot cauri pasaules kārdinājumiem, redzētu Debesis atvērtas un Dieva Dēlu pie Dieva labās rokas, kā to redzēja Stefans. Mums jāmāca bērniem Dieva vārds, lai viņi zinātu, kas Stefanam ļāva aizmigt mierā.

Latvijā ļoti daudz bērni nav dzirdējuši par Jēzu. Vieta, kur var dzirdēt par Jēzu ir Baznīca. Kristus nodibināja Baznīcu, lai Viņa vārds tur tiktu saglabāts. Jānis Vanags uzsvēra, ka būt baznīcā, piederēt tai nenozīmē iestāties organizācijā, bet tas nozīmē būt uzpotētam īstajam vīna kokam. Būt kā zaram Kristū. Svarīgi, lai mums būtu kristīgi paradumi, lai, satiekoties ar kārdinājumu, izšķirošā nozīme būtu tam, ko esam paraduši darīt – tā ir paklausība Dievam.Draudzē, baznīcā to var izkopt. Baznīca nevar bez Svētdienas skolas, tā ir tā roka, kas pasniegta bērniem, lai tos audzētu lielus un pasargātu. Svētdienas skola ir baznīcas sastāvdaļa, un tā nevar eksistēt ārpus baznīcas, tāpat arī Kristu nevaram saprast ārpus baznīcas, draudzes. Darba gaitā skolotāji sadalījās pa tematiskajām darba grupām, runāja par to, kā apkopot un veidot mācību materiālus, organizēt konkursus dažādām vecuma grupām, kā kopīgi gatavoties Svētdienas skolas salidojumam 2005. gada vasarā. Darba grupās tika izteiktas idejas veidot speciālu avīzīti Svētdienas skolu bērniem, kā arī internetā WEB lapu, kur skolēni un jaunieši varētu izteikties, diskutēt par viņiem aktuālām tēmām, lūgt kāda skolotāja, vai vienaudža viedokli vai padomu. Pēc kafijas pauzes bija iepazīšanās ar iecirkņu informācijas stendiem. Darbojās grāmatu galds, notika darba grupu prezentācijas. Turpinājumā Svētdienas skolas konferences galvenā organizatore un koordinatore Ilze Gulbe atbildēja uz iesūtītajiem jautājumiem. Konferences noslēguma svētbrīdī mūs uzrunāja mācītājs Guntis Kalme, kas tobrīd atradās Amerikā! Nobeigumā, pārdomājot par Dieva aicinājumu un kalpošanu Viņa druvā, sapratu, cik liela nozīme ir paklausībai un disciplinētībai un ka Dieva aicinājumam nav nekāda sakara ne ar manām dotībām, ne manu personību. Galvenais, ka mana sirds ir atvērta uz Dieva balsi:

„Un es dzirdēju Tā Visuvarenā Kunga balsi sakām: „Ko Es lai sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” – Tad es atbildēju: „Redzi, es esmu še, sūti mani!” Jesajas 6:8

Vai es esmu gatava tā atbildēt?…

Un Tu?….

P.S. Aicinājums arī tev palīdzēt Svētdienas skolas darbā! Ja tu esi galdnieks, mākslinieks, varbūt pin grozus, izšuj, vai dari ko citu interesantu, tad nenoroc savus talantus, bet nāc un nodod tos tālāk, nodod tos bērniem!

Diāna T.

Ekskursija

2. septembra svētdiena šogad mūsu draudzes dzīves kalendārā bija īpaša diena – 70 cilvēku divstāvu autobusā devās ekskursijā apceļot Kurzemes dievnamus, lai vienā no tiem – Miķeļtornī – nosvinētu arī dievkalpojumu.Uzsākot ap 3 stundas garo turpceļu, ar mikrofona palīdzību katru klātesošo uzrunāja ekskursijas iniciatores, organizētājas un vadītājas Zaigas Ābeles enerģiskā balss, vēlot izdevušos kopābūšanas pasākumu. Izbraucot no Rīgas bija apmācies un mazliet smidzināja, taču jo tālāk braucām, jo saulaināks kļuva. Pirmā no Kurzemes baznīcām, kas mūs viesmīlīgi sagaidīja, bija Rojas baznīca un tās draudzes priekšniece Hedviga. Uzkalnā slejošais dievnams pulcē sevī 189 draudzes locekļus, kas gan priekš tādas pilsētas kā Roja, nemaz neesot daudz. Aplūkojām skaisto dievnamu un arī tā draudzes namu. Tas tiek remontēts un iekārtots pateicoties māsu draudzes Vācijā, atbalstam. Svētdienas skolas telpa jau bija iekārtota. Tā pulcē ap 30 bērnu, kuru interesantie jaunrades darbiņi rotāja telpas sienas un priecēja apmeklētāju acis. Draudzes nama telpas kopumā diezgan plašas un remonta darbu pie tām vēl ļoti daudz. Atvadoties no draudzes priekšnieces, saņēmām ierosinājumu, nākotnē veidot kādus sadraudzību veicinošus pasākumus.Mūsu ceļš tālāk aizveda uz Kolkas baznīcu, kas stalti slejas apmēram 5-10 minūšu gājiena attālumā no Baltijas jūras krasta. Aplūkojām skaisto sakopto dievnamu, kas ir interesants ar savu unikālo altārgleznu. Tās autore ir Helēna Heinrihsone, glezna ir moderna, gleznota spilgtos toņos un tāpēc par to ir dažādi iespaidi un viedokļi, taču vienaldzīgu tā neatstāj nevienu, kas to ir redzējis. Arī šajā baznīcā mūs laipni sagaidīja baznīcas darbiniece un pastāstīja mums par dievnama vēsturi.Mūsu ekskursijas nākamais pieturas punkts – Mazirbes baznīca. Mazirbe, kas agrāk bijusi ievērojams centrs ar dzelzceļa līniju, tagad savu lomu zaudējusi, tomēr tās dievnams uz savas pamatnes – dabīgās kāpas – slejas tikpat lepni kā agrāk. Mūs sagaidīja draudzes priekšniece un saistoši un interesanti pastāstīja par baznīcu, tās vēsturi un apkārtni. Interesanti bija uzzināt, ka, ceļot Baznīcu, lai nodrošinātu tai izturīgas sienas, celtniecības javai tika pievienotas arī tādas sastāvdaļas kā gliemežvāki un zirgu gaļa jo tajā esošie saistaudi piešķirot unikālu izturīgumu. Aplūkojām arī draudzes namu, atvadījāmies un devāmies tālāk, jo pulksten 15.00 Miķeļtorņa baznīcā speciāli mums bija noorganizēts dievkalpojums.Miķeļbāka jeb Miķeļtornis ir vieta, kura jau dažiem mūsu draudzes locekļiem pazīstama, jo pirms dažiem gadiem šeit notika mūsu draudzes vasaras angļu valodas nometne. Toreiz nometnes nobeiguma dievkalpojums tika svinēts Miķeļtorņa baznīcā. Miķeļtorņa draudze ir ļoti īpaša, jo tajā ir ļoti maz cilvēku, un tikai viens dzīvo uz vietas, pārējie brauc no Ventspils, ņemot līdzi arī ērģeles un ērģelnieci no Mazirbes. Dievkalpojumi šeit tiek noturēti tikai pāris reizes gadā. Vasarās Miķeļbākā atpūšas daudz ļaužu, bet baznīcas durvis tie vērt kaut kā nevēlas. Jāatzīmē, ka par spīti visam Dieva nams ir ļoti skaists, labi sakopts un uzturēts kārtībā. Mūsu ekskursijas dienas nozīmīgākas notikums – dievkalpojums protams varēja notikt, pateicoties draudzes atsaucībai vēl vienu īpašu reizi noturēt dievkalpojumu savā baznīcā.Pēc tam mēs dziesmoti sveicām draudzes mācītāju Āri Kronbergu ar viņa ordināciju un kādu brīdi klausījāmies mājinieku stāstos par viņu priekiem un grūtībām un apsolījām lūgt par viņu draudzi.Izejot no baznīcas, ieraudzījām virs mums atkal pelēkas, samākušās debesis, it kā tās acīmredzami vēstītu mums, ka ceļojums tuvojas noslēgumam un laiks doties mājup.Atpakaļceļā vēl iebraucām Dundagā – pilsētā, kuras nosaukums esot cēlies no zvanu skaņām tornī: “dun-dag”. Dundagas baznīca gan bija slēgta un mūs tur neviens negaidīja, jo mēs ieradāmies ar pusotras stundas nokavēšanos. Tāpēc pastaigājam tikai pa Dundagas pils parku. Laiks bija pelēks un lietains, un pat izdaudzināto Zaļo Jumpravu nekur pils tuvumā tādā laikā nemanīja. Diena pagāja ļoti ātri, iespaidu ļoti daudz, daži pat pamanījās vakariņām sēnes pielasīt. Vēlreiz atsaukt atmiņā ceļojuma iespaidus noteikti palīdzēs Ērika Kūžuma safotogrāfētās bildes, kuras ir iespējams apskatīt diakonijas veidotajā sienas avīzē.Paldies Zaigai Ābelei par lieliski noorganizēto ekskursiju!Paldies Anitai Vītiņai par saistošajiem vēstures stāstiem brauciena laikā autobusā!Paldies visiem par kompāniju!Paldies Dievam par skaisto jauko dienu, ko Viņš mums deva!

Kristīne Soloha

Mana liecība

Dzīvot ticības dzīvi patiesībā nozīmē to, ka tu nezini, kurp tu tiec vadīts. Bet tas nozīmē mīlēt un pazīt To, kas tevi vada.

Ir svētdiena. Apkārt tikai svētdienai raksturīgais miers un klusums. Es mostos un lēni atmodinu savu dvēseli, es sadzirdu savas dvēseles valodu. Tā mani modina ne tikai jaunai dienai, bet aicina arī uz kārtējo tikšanos ar Dievu. Savā baznīcā. Es apjauju baltas kājas un eju. Baznīcā jāiet baltam… Es nostājos uz baznīcas sliekšņa. Vai tu esi to ievērojis? Tas ir īpašs. Daudzi simti nācēju soļi to ir ieliekuši, atstājot ārpusē pasauli – tādu, kāda tā nu ir. Bet slieksni pārkāpjot, mēs sastopamies ar citu šīs pasaules daļu – mūs sargājošo, vadošo un nomierinošo. Baznīcā sastopos ar tām īpašajām sajūtām, kuras nekur citur neesmu sajutusi. Vai tā ir tikai ar mani? Ko tu jūti? Es apsēžos savā solā. Mēģinu apstādināt laiku, apstādināt mirkli. Vēlos to darīt tādēļ, ka gribu to paildzināt. Bet vai vispār laika skrējienā ir iespējams to izdarīt? Gribētos. Tos būtiskos, sev svarīgos mirkļus noturēt… Vai tu esi mēģinājis to darīt? Baznīcā atveru sevi sajūtām – ērģeļu trauslajam pieskārienam, Mārtiņa Lutera iedibinātajam korāļu dziedājuma, mācītāja teiktajam sprediķim – tas man ir pats svarīgākais dievkalpojumā. Es no tā mācos. Gūstu atziņas. Attiecinu uz sevi. Klausoties, es saprotu, ka man ir tik daudz neskaidrības, nezināšanas, jautājumi. Es mēģinu meklēt atbildes. Pati. Caur lasīto. Caur savu pieredzi. Caur gaišiem kontaktiem un sarunām ar cilvēkiem. Es attīru savu iekšējo redzi, lai saredzētu un sadzirdētu būtisko, to, ko, paņemu līdzi savai ikdienai. Sprediķis to man iedod. Dievkalpojums noslēdzas ar Svēto Vakarēdienu. Ejot uz to, cenšos sevi atvērt Svētā Gara iedarbībai. Tas ejamais ceļa gabaliņš līdz altārim ir īpašs pārdomu laiks. Sevis sagatavošanas laiks Svētā Gara pieskārienam. Katram mums veidojas savas izjūtas. Personīgas. Intīmas. Vienreizējas. Sirdī saglabājamas un citiem nerādāmas. Arī man. Esmu atkal vienu svētdienu ieslēgusi savā mūžā. Saņemot to, ko varu iegūt tikai baznīcā – aizeju tīrāka, sakārtotāka, atvērtāka labajam. Zinu, ka paļaujoties uz To Kungu, es saņemšu viņa vadību. Un tas ir ļoti daudz šajā pasaulītē…Un tad jau klāt vēlā vakara stunda. Caur jumta istabas logu skatos augšup – debesīs. Dārzā klusi ieskanas vēja zvani. To kristāliskās skaņas sasaucas ar debesīm. Esmu sagatavojusies vakara lūgšanai:

-Dievs, vadi un sargā visus tos cilvēkus, kuriem Tava palīdzība visvairāk vajadzīga! Dod visiem mieru un paļāvību uz Tevi.

-Dievs, ļauj visiem izjust Tavu atklāsmes spēku arvien jaunos veidos! Ļauj visiem dzīvot ar Tavu vārdu ikdienā.

-Dievs, stiprini mani ticībā un paļāvībā uz Tevi! Iemāci man lēnprātību un pazemību, kuras man trūkst.

-Dievs, palīdzi man citos cilvēkos atklāt dvēseliskās pasaules un ļauj satikties ar tiem cilvēkiem, kuri mani garīgi bagātina un stiprina.

Ilona

Svētības vārdi tiem, kas ir veco draugi

“Svētīgi ir tie, kas pieņem manu lēno soli un trīcošo roku. Svētīgi ir tie, kas ņem vērā, kas šodien manas ausis vairāk jāpiepūla, lai sadzirdētu teikto.

Svētīgi ir tie, kas saprot, ka manas acis ir miglainas un prāts lēnāks.

Svētīgi ir tie, kas skatās sānis, kad izleju kafiju uz galdauta.

Svētīgi ir tie, kas ar smaidu sejā piestāj, lai brītiņu parunātos.

Svētīgi ir tie, kas nesaka, ka esmu savu stāstu šodien jau stāstījis.

Svētīgi ir tie, kas prot vedināt atcerēties pagātnes atmiņas.

Svētīgi ir tie, kas apliecina, ka esmu mīlēts, respektēts un neesmu viens.

Svētīgi ir tie, kas saredz, ka man grūti rast spēku nest krustu.

Svētīgi ir tie, kas palīdz atvieglināt manu mājās iešanu.”

(Ivars Gaide, No Spēka uz spēku!)