AUGSTAJĀ KALNĀ, Anda Līce par Jāņiem 

Publicēts “Svētdienas Rītā”, 2009.g.4.jūlijā.

Anda Līce

Izsmaržoja un aizlīgoja Jāņi. Politikas un krīzes nogurdinātos cilvēkus daba paņēma savā zalajā klēpī kā mazus bērnus, citu šūpoja visu nakti, citu tikai kādu bridi. Vasaras saulgriežos daba ir tik krāšņa un bagāta, jo saules atmodināta un dzīvības pilna Iīdz maIām. Saulgriežos daba ir atraisita un atdevīga – tāda, kāds mēs katrs gribētu būt. Dabā pat vissīkākās smilgas izcīna savu vietu, kamēr cilvēku sabiedrībā daudzi salūst un līdz ziedēšanai nemaz netiek. Daba mūs māca gan ziedēt, gan ziedoties tam, kas aizmeties. Cik pacietīgi dabā viss gaida augļu ienākšanos! Ne velti Kristus savās līdzībās bieži piemin augšanu, ziedēšanu un augļu ienākšanos.

Es nespēju iedomāties vasaru bez Jāņiem. Stāvot augstajā saulgriežu kalnā, paveras tāds Dieva radītais un mums katram pilnīgi par velti iedotais zemes dzīves krāšņums, ka aizraujas elpa. Var līgot, bet var ari klusēt. Tie ir brīži, kad dzimst tāda tautas dziesma kā “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā” vai Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakars”. Zemes dzīve ir pateicībā jāsvin, un tam nav nekā kopīga ar pārdzeršanos un pārēšanos. Cita lieta, ka tas tik daudzviet notiek, un neba nu tur ir vainīgi Jāņi. Ko ir teicis apustulis Pāvils? “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt.” Senatnē meklēt papardes ziedu nozīmēja palikt dabā vienatnē, domās sarunāties ar Dievu (agrāk mīļi teica – Dieviņu), saņemt atbildi uz kādiem grūtiem jautājumiem. Tolaik izēsties tā, kā šodien, nemaz nevarēja, jo vecie pārtikas krājumi bija beigušies un līdz jaunajai ražai vēl labs gabals. Pie rokas bija vienīgi svaiga piena siers un alus, jo tam graudus sataupīja. Piedodiet visu zemju moralizētāji, alu tolaik katru dienu nedzēra, un piedzerties skaitījās negods. Tagad, kad lej visu veidu dzērienus kopā, nav brīnums, ka par tik daudziem saka – piedzēries lopā. Man ir aizdomas, ka Jāņos ne viens vien kristietis un ari draudzes gans, alus kausu rokās paņēmis, iespējams, vienīgo reizi gadā, bailīgi skatās apkārt, vai tikai tuvumā nav kāds farizejs.

Te nu derētu atcerēties – tas, kurš Galilejā kāzās ūdeni pārvērta vīnā, bija Kristus. Starp citu, Mārtiņam Luteram un viņa sievai piederēja alus darītava! Pirmsjāņu “Svētdienas Rītā”, lasot mācītāja Jāņa Sadovska sleju, atdūros pret aicinājumu nepiedalīties Jāņos, jo tur, lūk, visa tauta grimstot elkdievības grēkā un alkoholā. Kāpēc tieši jāņos daži tik nikni konfrontē tautas tradīcijas ar kristietību, kamēr citur pasaulē tās ir pārklājušās? Saulgriežu inspirētais bija mūsu tautas sava veida Vecā Derība – tradīcijas, folklora, brīnumainie raksti, sasaukdamies ar citu tautu rakstiem, veidoja mūsu patību. No Dieva meklējumiem dabā un cilvēkos dzīvības sulas joprojām ņem mūsu tautas radošais gars. Pasaulē izklīdinātajos latviešos latvietību līdz pat šai dienai uztur tautas māksla, tradīcijas un ticība Dievam, kurš ir nospraudis tautām ne tikai laikus un robežas, bet devis ari identitātes pieturas punktus. Lai atceramies pirmās brīvvalsts redzamākos garīdzniekus, kuri vāca un pētīja dainas. Dievs nevēlas, lai mēs it visā kļūtu par globālistiem, bez saknēm un piederības, un kā padomju laikos dziedātu tikai vienu dziesmu vienā valodā. Mēs esam vērtīgi cits cita, pasaules un Radītāja acis ar savu dažādību. TIkai tā ir iespējams mirdzēt pa īstam. Kristus priecājas, redzot pie jāņugunīm savā garīgajā mantojumā bagātus un palāvībā uz Viņu stiprus cilvēkus. Tā patiešām ir svētības pilna nakts, kad rietu ar ausmu savieno ugunskuru gaisma, mūs katru ar savu tautu skanīgs “līgo”, bet ar Radītāju Viņa Vārds. Nav še nekādu pretrunu, viss ir saistīts laikā un telpā. Saknes turpina stumbrs, stumbru – zari, zarus – lapas un ziedi. Un visu koku – augļi. ®