Atstātība 

1 Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis?
2 Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.
3 Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.
4 Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.
5 Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. – Jes.53:1-5

Bailēs no ciešanām, sāpēm vai nāves cilvēks vienmēr meklē kādu, kuru piesist krustā. Cilvēks meklē vainīgo, kam uzvelt vainu un atbildību, meklē grēkāzi, pret ko visi apvienojas, izdzen no sava vidus, sit krustā, un tad iestājas miers. Krustā sišana ir ikdienas notikums, tā cilvēks dara, tā darām mēs – atrodam kādu, kas ir citādāks, vājāks , kuram nav nekāda izskata un skaistuma, nekā patīkama, – kādu nicināto, no kā visi vairās un par neko netur. Un sitam krustā. Nav neviena, kas to nebūtu darījis, tāpēc neviens arī nevar sacīt: es nesitu, es palīdzēju, es aizstāvēju, es iestājos par viņu. Nē, labākajā gadījumā mēs stāvējām no tālienes un skatījāmies, kā viņu sit. Tad gājām prom un sevī domājām, ka ne es. Labi, ka ne mani šoreiz.

Tāds gars ir mūsos. Krustā sišanas gars. Visur – mājās, darbā , uz ielas, pie tiem, kas valda , un pie tiem, pār kuriem valda. Un , jo vairāk tu esi sists krustā, jo arī lielāku krustu tu sit pretī.

Kas mūs izglābs no šīs nolādētās dzīves? Kas mūs atpestīs  no šī naida, atriebības , bailēm? Tas, kuram mēs uzkrāvām visu. Tas, kuram uzvēlām akmeni. Viņš celsies un nāks. Bet! Viņš, pirmais no mirušajiem, nesitīs mūs krustā. Neatriebs savu nāvi. Viņš augšām celsies, lai dzīvotu ar mums, lai mainītu mūs, lai dāvātu mums dzīvi, kuras centrā nav krustā sišana, bet Kristus – pirmais un pēdējais, un dzīvais.

Kas ir tavas dzīves centrā? Kādam garam piederi  tu? Vēl ir laiks, lai izvēlētos pareizo atbildi.

Mācītājs L. Rozentāls no  „Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību” 2007.g.