Tāds mazs stāstiņš tik skaistas diskusijas izraisījis! Man patīk! Dievs ir īsta brīvība! Dievs IR GAISMA! Gan staipeknītim, gan kociņam ir nepieciešama gaisma, lai augtu!
Pujene rakstīja:”tā no vienkāršas lūgšanas var zaudēt pestīšanu. Tāpēc domājiet ko lūdziet!” . Man gan gribētos teikt, ka Pujene šo rakstīja pēc Skrūvšņores diktāta.
Par lūgšanu mazajam zēnam bija simtkārt vairāk saprašanas nekā gudrajai Pujenei.
Sprediķis ir Dieva vārda pasludinājums. Mazais zēns to lieliski izdarīja. Dievs, dod, ka man vienmēr lūdzot būtu TĀDA paļaušanās uz Dievu.
Sprediķis ne vienmēr jārunā, jādzird runājam no kanceles. Un kāda lūgšana (kā šajā gadījumā lūgšana + paskaidrojums) var kļūt par sprediķi kādam, kurš ar vientiesīgu ( ne augstprātīgu, ne nocietinātu sirdi) klausās un dzird.
Stāstiņš labs, tikai kāpēc vajadzīga uzruna “ser”? Tāpat runa bija par lūgšanu, bet vīrs to nosauc par sprediķi, – konsekvences trūkums, “vai ne” ? Un ja tas ir tikai izdomāts notikums, tad tā nav patiesība un kas nav patiesība tie ir meli, un no meliem nav tālu līdz zagšanai un no regulāras zagšanas var nonākt pie laupīšanas un no tās līdz slepkavībai arī nav tālu – un slepkavām netikt Dieva valstībā un tā no vienkāršas lūgšanas var zaudēt pestīšanu. Tāpēc domājiet ko lūdziet!
Man patīk, ka tik daudz puķu komentē šo stāstiņu.
Tāds mazs stāstiņš tik skaistas diskusijas izraisījis! Man patīk! Dievs ir īsta brīvība! Dievs IR GAISMA! Gan staipeknītim, gan kociņam ir nepieciešama gaisma, lai augtu!
Pujene rakstīja:”tā no vienkāršas lūgšanas var zaudēt pestīšanu. Tāpēc domājiet ko lūdziet!” . Man gan gribētos teikt, ka Pujene šo rakstīja pēc Skrūvšņores diktāta.
Par lūgšanu mazajam zēnam bija simtkārt vairāk saprašanas nekā gudrajai Pujenei.
Sprediķis ir Dieva vārda pasludinājums. Mazais zēns to lieliski izdarīja. Dievs, dod, ka man vienmēr lūdzot būtu TĀDA paļaušanās uz Dievu.
Sprediķis ne vienmēr jārunā, jādzird runājam no kanceles. Un kāda lūgšana (kā šajā gadījumā lūgšana + paskaidrojums) var kļūt par sprediķi kādam, kurš ar vientiesīgu ( ne augstprātīgu, ne nocietinātu sirdi) klausās un dzird.
Stāstiņš labs, tikai kāpēc vajadzīga uzruna “ser”? Tāpat runa bija par lūgšanu, bet vīrs to nosauc par sprediķi, – konsekvences trūkums, “vai ne” ? Un ja tas ir tikai izdomāts notikums, tad tā nav patiesība un kas nav patiesība tie ir meli, un no meliem nav tālu līdz zagšanai un no regulāras zagšanas var nonākt pie laupīšanas un no tās līdz slepkavībai arī nav tālu – un slepkavām netikt Dieva valstībā un tā no vienkāršas lūgšanas var zaudēt pestīšanu. Tāpēc domājiet ko lūdziet!
Cik sirsnīgi, patiesi un skaisti – kā Bevuļēnu ūdensroze…