Diakonijas Vēstis decembris 

Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.

Jāņa 1.vēst. 4:11

Adventa laiks

Adventa galvenais uzdevums ir vēstīt par Dieva ienākšanu šajā pasaulē. Šis laiks, šīs četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem mūs klusi uzrunā un aicina ieskatīties sevī, ļauj mums katram izvērtēt sevi, savu dzīvi Dieva žēlastības gaismā. Tas ir Adventa laika uzdevums pie mūsu sirdīm un prātiem, pie mūsu dzīvēm, pie mūsu attiecībām. Man šis Adventa laiks ierosināja dalīties ar jums savās pārdomās. Temats ir tik vecs kā pati pasaule, kā attālums no pirmā cilvēka līdz mūsdienām � tas ir par attiecībām. Par attiecībām starp Dievu un mani, par attiecībām starp mani un tevi.

Attiecībās ar Dievu es esmu pilnīgā, absolūtā mīlestībā. Viņa mīlestība nekad nebeidzas, nekādi spēki ne varas to nevar mainīt vai iznīcināt, Dievs ik dienas sūta man Savu mīlestību: caur telefona zvaniem, caur vēstulēm, caur Kristīgo radio, caur saules stariem, caur katru manā ceļā satikto Dieva bērnu. Viņam pietiek mīlestības visiem, ikvienai dzīvai būtnei, ikvienam cilvēkam, gan labam, gan ļaunam. Katru reizi, kad es saņemu mīlestību, man tiek dots uzdevums dot to tālāk. Bet, vai es to vienmēr izdaru? Attiecības starp tevi un mani ir sabojājis grēks, un tās nekad vairs nevar būt tādas, kādas tās bija pirms grēkā krišanas. Ar mīlestību esam sākuši tirgoties, to sveram un mēram, tai neuzticamies un pieviļam, mūsu attiecības izjauc aizdomīgums un neuzticēšanās.

Mīlestībai ir daudz ienaidnieku � augstprātība, naids, ļaunums, dusmas, skaudība, aprunāšana, rūgtums, neslavas celšana, nepiedošana: tas viss nāk no patmīlības. Katrs grēks ir patmīlīgs, es negrēkoju kāda cita labā. Katrs vārds, kas aizvaino vai ievaino tevi, ir izteikts tikai lai attaisnotu sevi. Pasaule ir pilna patmīlīgu, augstprātīgu un naidīgu cilvēku, šie cilvēki ir krusts, kas man jānes: man tie ir jāmīl tāpat kā Jēzus tos ir mīlējis… un paldies Dievam, ka es neesmu tāda kā viņi…

Stop! Vai nav kaut kas ļoti pazīstams? Vai manī nerunā augstprātīgais farizejs? Kāpēc iedomājos, ka es viņus nesu? Varbūt ir tieši otrādi � es viņiem esmu kā smaga nasta, kā krusts, kas jānes?! Ja jau manā sirdī ir rūgtums par sabojātām attiecībām ar vienu vai otru cilvēku, vai tad nav man pašai sev jāuzdod jautājums � kāpēc? �Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu �, to ir teicis Salamans pirms tūkstošiem gadu, bet, vai tas nav tepat un tagad arī mūsu vidū?

Nedraudzīgums un aprunāšana ir strīdu iemesls, tie ievaino gan tevi, gan mani. Mums ir piekodināts runāt tikai labu, kas uzceļ, kas kalpo citiem par svētību, bet, kāpēc tas ir tik grūti izdarāms? Tātad es neesmu stipra savā mīlestībā, tātad man trūkst pazemība, jo �mīlestība neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu…� Man ir jāmācās pazemībā sevi nolikt zemāk par citiem cilvēkiem, nevis jāstāv viņiem pāri. To ir grūti izdarīt, dažreiz ļoti grūti. Dievs saka – ir tikai viena iespēja – piesaukt Manu vārdu. Un tad muitnieka īsais teikums � Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! var palīdzēt man un tev atgriezties mīlestības pilnajā dzīvē un saņemt visbrīnišķīgāko dāvanu � Viņa žēlastības un mīlestības pilno klātbūtni. Dzīve ar Dievu ir skaista.

Adventa laiks ir laiks ar lielām iespējām, pavisam citāds, nekā parasti domā lielākā daļa cilvēku. Ne velti tā simbols ir Adventa vainags, kurā katru Adventa svētdienu iedegas par vienu sveci vairāk. Tas nozīmē � Advents ir laiks, kurā mūsos pieaug gaisma un skaidrība, uzticēšanās un mīlestība.

Diak. darba vadītāja Zaiga Ābele

Žēlastības Dievs,

Es nāku pie Tevis,

Lai ieliktu savas dzīves trauku

Tavās rokās.

Izber no tā gružus un mazgā to tīru,

Un piepildi ar tādu dzīvinošu valgmi,

Kam ir Tavas mīlestības garša.

Džoisa Rapa

Aptauja

Ir atkal apritējis viens Baznīcas gads. Ko mēs no tā esam cerējuši saņemt un ko esam saņēmuši? Kāda ir mūsu attieksme pret svētumu, mīlestību, pasaulīgo mantu, dāvanām un Ziemassvētku brīnumu? Griezāmies ar šiem jautājumiem pie dažāda vecuma mūsu draudzes cilvēkiem. Viņu vidū ir divdesmitgadīgi studenti, cilvēki pilnbriedā un tādi, kas jau atskatās uz septiņdesmit savas dzīves gadiem. Uz jautājumiem �Diakonijas Vēstīm� atbildēja Līga Zaļā, Lauris Kviesītis, Ilona Mauriņa, Aivars Lode un Lūcija Paiča. Lūk, ko viņi saka.

1.Kas šogad ir tavs lielākais ieguvums?

Līga. Esmu saderinājusies ar ļoti labu un mīļu cilvēku. Ir pabeigta augstskola. Viss dzīvē pamazām nokārtojas. Esmu pieņēmusi sev Dievu un Jēzu Kristu. Esmu sapratusi daudz ko priekš sevis.

Lauris. Es sajūtu Dieva svētību. Dievs mani vada un liek Sevi manīt.

Aivars. Apziņa, ka es varu ko vairāk dot savai draudzei. Dievs bija žēlīgs un deva man iespēju novadīt svētbrīdi Svētdienas skolas izbraukumā uz Tērvetes Kalnmuižas draudzi.

Ilona. Šī gada sākumā kādā dievkalpojumā mani Dievs uzrunāja tik tieši, ka beidzot spēju pieņemt ilgi gribēto un nepieņemto lēmumu � kristīties un iesvētīties. Mana ticība ir radusies izpratnes rezultātā. Daudz lasu un strādāju ar sevi.

Lūcija. Lielu ieguvumu nav, tie ir bijuši agrāk. Es vēlu jums visiem tās mazās laimītes.

2.Kas tavuprāt ir galvenā vērtība mūsdienās?

Līga. Es uzskatu, ka galvenā vērtība ir mīlestība un ģimene. Un spēja izdarīt otram cilvēkam kaut ko labu.

Lauris. Es domāju, ka galvenā vērtība ir ģimene un tad darbs. Darbam jābūt tādam, kurā izpaužas katra cilvēka talants, un šim talantam jābūt maksimāli izmantotam. Jaunajā Derībā ir rakstīts � mēģiniet atrast sevī talantu! Kur jūs esiet stipri, tur jūs neklupsiet! Dieva svētība ir tā, kas to visu pavada.

Aivars. Manā skatījumā laicīgu vērtību nav. Vienīgā vērtība ir atziņa par Dieva esamību. Vērtība ir ceļš pie Dieva. Ilona. Manā vecumā vērtību skala ir nostabilizējusies. Pirmkārt, tā ir Dieva svētība ikdienā. Paļaušanās uz Viņa vadību. Otrkārt, ģimenes stabilitāte un visu mūsu ģimenes locekļu attiecību krāsainība. Treškārt, man ļoti svarīgi ir draugi. Esmu prasīga pret viņiem un vēl prasīgāka pret sevi, kopjot un veidojot šīs attiecības.

Lūcija. Man galvenā vērtība ir kristīgi draugi.

3. Kādai jābūt Ziemassvētku dāvanai?

Līga. Dāvanai jābūt mīļai un no sirds sagādātai. Patiesībā mēs šobrīd visu komercializējam � tas viss attiecas uz Ziemassvētku rotājumiem, noformējumiem. Pazūd galvenā Ziemassvētku jēga � Jēzus piedzimšana.

Lauris. Garīgā nozīmē mēs katrs kļūstam bagātāks ar to, ko mums dod Dievs, tā arī varētu būt Ziemassvētku dāvana.

Aivars. Ziemassvētku dāvanu kā tādu es neredzu. Tā dāvana, kas ir, tā ir Jēzus kristus. Ceru, ka tas ir patiesi manī iekšā. Prieks par laicīgām lietām man nav.

Ilona. Lai kāda arī nebūtu šī svētku dāvana, tai jābūt īpaši gādātai un īpaši iesaiņotai, lai klāt ir dāvinātāja mīlestība. Nekad nevienam neko nedāvinu pieklājības pēc, bet dāvinu tikai tiem, kurus patiesi vēlos iepriecināt.

Lūcija. Ziemassvētku dāvana nav nepieciešama par naudu pirkta un skaisti iesaiņota. Var būt arī tikai patiesi mīļš vārds.

4. Kāds ir tavs Ziemassvētku vēlējums?

Līga. Mīlestību visiem!

Lauris. Spējiet atrast un novērtēt savu talantu! Protiet to izmantot, lai tas būtu Dievam par godu.

Aivars. Patiesi izjust Ziemassvētku nozīmīgumu un sajust to jēgu caur svecītēm un to gaismiņām. Sajust šo svētku patiesīgumu, kas mūsdienās aizgājis otrajā plānā. Sev novēlu atgriezties. Paskatīsimies katrs kritiski uz sevi � kā rīkojamies katrā mirklī.

Ilona. Dod pasaulei un apkārtējiem cilvēkiem no sevis labāko! Dari citiem labu, un tu to saņemsi atpakaļ! Ej pie visiem ar mīlestību!

Lūcija. Mīlestību, gaišumu, prieku, ar ko Dievs piepilda šos svētkus, nesiet cauri visām gada dienām!

Aptauju sagatavoja Aija Jūdre un Ilona Mauriņa

Mana Liecība

Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis, tos Viņš arī aicinājis; un kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Rom.8:30

Sekojot aicinājumam

Atceroties sevi kā mazu meiteni un izvērtējot vairākas pagātnes situācijas no malas, mani jau bērnībā pavadījusi vēlēšanās palīdzēt citiem. Kad septiņu gadu vecumā ārstējos slimnīcā, kāda māte bija atstājusi savu dēliņu (apmēram septiņus mēnešus vecu), kuru visi sauca par Ziemelīti. Kad biju izveseļojusies un devos mājās, mana sirds šim bērnam bija tik ļoti pieķērusies, man viņa bija tik ļoti žēl, ka vairākas reizes biju mēģinājusi pierunāt savu mammu ņemt Ziemelīti līdzi. Tā kā mamma atrunājās ar to, ka neesot tik daudz naudas, lai Ziemelīti varētu paņemt, tad, aizejot mājās, mammai nezinot es biju runājusi ar mūsu kaimiņieni pārdot viņai veļas mašīnu, lai tādā veidā varētu Ziemelīti nopirkt un rūpēties par viņu. Pieaugušie to, protams, uztvēra kā joku.

Pabeidzot astoto klasi, vasarā strādāju bērnu dārzā par auklīti. Manā grupiņā bija kāds četrus gadus vecs zēns Eduards, kuram mamma bija mirusi. Mēs ļoti iemīlējām viens otru. Zēna tēvs strādāja rūpnīcā diennakts dežūrās, tāpēc Eduardam bērnu dārzā bija jāpavada visa nedēļa. Ar bērna tēva atļauju sāku viņu vairākas reizes nedēļā ņemt līdzi sev uz mājām. Lasīju viņam pasakas, cepu pankūkas, mazgāju, ģērbu. Pēc daudziem gadiem Brocēnu vidusskolas salidojumā mani uzrunāja kāds jauns cilvēks un aicināja uz deju. Tas bija ļoti saviļņojošs mirklis mums abiem � tikāmies pēc tik daudz gadiem! Eduards, kurš jau tagad pats gatavojās dibināt ģimeni, pateicās man par neaizmirstamajiem mirkļiem bērnībā, kurus viņš bija pavadījis ar mani kopā. Biju ļoti pateicīga Dievam par šo brīnišķo Viņa mīlestības izpausmi. Pati gan toreiz bērnībā neapzinājos, ka esmu šim zēnam devusi kādu daļiņu mīlestības, kuru viņš nevarēja saņemt no savas mammas. Izvērtējot situāciju šodien, saprotu, ka Dievs tādā veidā ir gatavojis mani sekot savam aicinājumam, jo Viņš zina katra cilvēka dzīves dienu, pirms tās vēl nebija nevienas (Ps.139:16).

Laika gaitā šī Dieva dotā tieksme un vēlēšanās palīdzēt citiem ir

izpaudusies dažādos veidos. Augot ticībā un iegūstot teoloģisku izglītību, Dievs man ir licis saprast, ka nekas dzīvē nenotiek bez noteikta nolūka. Mana filozofiskā pārliecība, kura pamatota kristīgā pasaules uzskatā, ir tāda, ka Dievs ir radījis cilvēkus, lai tie pastāvētu attiecībās ar Viņu un savstarpēji cits ar citu. Tāpēc bieži ir grūti pieņemt, ka cilvēku savstarpējās attiecības ir tik paviršas un ne vienmēr tām tiek pievērsta pienācīga uzmanība, un ar to mēs nodarām pāri gan sev, gan citiem.

Pēc maģistratūras programmas pabeigšanas, zināju, ka Dievam ir kāds noteikts plāns arī manā dzīvē, un tas varētu būt saistīts ar kalpošanu. Mēģināju to saprast, lūdzu Dievu man to parādīt. Latvijā sievietei ar teoloģisku izglītību nav pārāk vienkārši atrast šim izglītības līmenim piemērotu praktisku pielietojumu. Biju apsvērusi arī iespēju braukt no Latvijas prom, un šāda iespēja bija pilnīgi reāla. Taču tas nebija Dieva plāns. Nedēļas laikā viss sakārtojās pavisam citādi. Septembrī izlasīju �Svētdienas Rītā� informāciju par profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas izveidošanu Latvijā. Rūpes par asociācijas dibināšanu bija uzņēmusies mana bijusī kursa biedre Dana Kalniņa�Zaķe. Nolēmu piezvanīt. Tagad asociācijā strādājam pie nepieciešamajiem dokumentiem asociācijas dibināšanai kā arī pie procedūrām, kas maģistra grādu nepieciešamas, lai Latvijā iegūtu profesionāla kapelāna sertifikātu. Vienlaicīgi man radās iespēja uzsākt praktisku kapelāna darbu bērnu slimnīcā �Gaiļezers�, kur tiku laipni uzņemta un atbalstīta. Savu kalpošanu slimnīcā esmu uzticējusi Svētā Gara vadībai, jo situācijas, kuras veidojas, nav iepriekš paredzamas. Esmu pateicīga Dievam, ka varu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši grūtības un bēdās. Līdz šim mana kapelānes pieredze galvenokārt saistīta ar bērnu māmiņām, kuru bērni nav vēl pat gadu veci. Dažādās problēmu situācijās, kad bērnam gaidāma operācija, vai arī pēc tās, sniegtā garīgā aprūpe ir ļoti svarīga. Pateicoties administrācijas pozitīvai attieksmei un izpratnei par garīgās dzīves jēgu cilvēku dzīvē, reizi mēnesī ar personālu pārrunājam kādu garīgu tēmu.Savstarpējā domu apmaiņa ar profesionāliem ārstiem veicina abpusēju izaugsmi, un ir nozīmīgs faktors darbam komandā, lai veicinātu pacienta atveseļošanos un līdzcilvēku adekvātu izturēšanos. Sniegtā medicīniskā un garīgā aprūpe notiek viena mērķa labā � pacienta veselības uzlabošanā un izpratnes par cilvēka veselumu, kur miesa, dvēsele un gars ir savstarpēji saistīti, veidošanā. Cilvēka veselības pamats ir viņa garīgā centra apzināšanās.

Kapelānu asociācijas mērķis ir rūpēties par Latvijas veselības aprūpes kapelānu profesionālo sagatavotību. Tā nepieciešama, lai kalpotu pacientu, viņu tuvinieku un citu apmeklētāju un medicīniskā personāla eksistenciālajām, garīgajām un reliģiskajām vajadzībām. Tās mērķos ietilpst izglītot sabiedrību par kapelāna lomu un nozīmi veselības aprūpes sistēmā un veicināt partnerattiecības starp asociāciju un veselības aprūpes iestādēm, kā arī reliģiskajām un citām organizācijām. Mana patreizējā kalpošana slimnīcā ir devusi pārliecību, ka garīgā aprūpe cilvēkam krīzes situācijā ir ļoti vajadzīga. Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš devis man iespēju un spēju iejusties cilvēku problēmās un situācijās, ar izpratni uz to reaģēt un parādīt ceļu, kur viņam ir dota iespēja rast citu, daudz stabilāku risinājumu. Veicot šo kalpošanu, vislielāko gandarījumu sniedz cilvēka uzticības pilnais acu skats un pārvērtības viņa sejā, kad viņš pieņem Kristu kā savu glābēju un ir gatavs ticēt un sekot Viņa apsolījumiem, neskatoties ne uz kādu situācijas smagumu.

Dace Jansone

Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz to Kungu: �Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!�

Ciemos pie Elvīras Mūrnieks

Sv.Jāņa draudze ir svētīta ar daudziem talantīgiem, interesantiem un Dieva mīlestības bagātiem cilvēkiem. Daudzi no viņiem ir pārkāpuši astoņdesmit gadu slieksni, un desmit mūsu draudzes locekļi ir vecāki par deviņdesmit gadiem. Viņi visi ir it kā gluži parasti cilvēki, bet viņu pilnīgā paļaušanās uz Dieva žēlastību, viņu uzticēšanās Dieva vārdam un dzīvošana pēc Dieva likumiem ir palīdzējusi viņiem pat līdz šodienai uz visu skatīties ar gaišu skatu un optimismu. Šo cienījamā vecuma cilvēku dzīve ir interesantu notikumu un vēsturisku pavērsienu pilna: viņi ir liecinieki tam, ko mēs varam tikai izlasīt grāmatās vai redzēt filmās. Daudzus no šiem vecajiem cilvēkiem mūsu diakonijas mājaprūpes grupas cilvēki pazīst personīgi, un mums radās doma kāda šī cilvēka dzīvesstāstu pastāstīt arī pārējiem draudzes locekļiem. Un tā nu mēs devāmies ciemos pie Elvīras Mūrnieks.

Elvīras kundze ir dzimusi 1913.gada 22.jūlijā. Viņas vecāmamma ir ienākusi Rīgā no laukiem, un Elvīra ar lepnumu saka, ka ir dzimusi rīdziniece, un gan viņas vecāki, gan vecvecāki ir bijuši Sv. Jāņa draudzes locekļi. Par saviem vecākiem Elvīras kundzei ir vislabākās atmiņas. Elvīras māte ir bijusi saprotoša un ļoti izpalīdzīga. Kad ebreji, kā melnstrādnieki, bijuši Rīgā, māte slepeni taisījusi paciņas ar ēdienu un sviedusi ebrejiem pāri jumtam. Tēvs � vīna liķiera meistars, ļoti strādīgs, izgudrojis daudzas jaunas receptes. Ģimenē valdījusi savstarpēja uzticība. Elvīra saka: �Latvietis, lai nu kāds ir, bet strādīgs gan.� Elvīras kundzei ir apskaužama atmiņa � viņa saka: �Kristīja mani vācu mācītājs Bernavics, iesvētīja mācītājs Ģīmis, un laulāja mācītājs Mitulis. Varu teikt, ka visas manas dzīves svarīgākie notikumi ir saistīti ar Sv. Jāņa baznīcu.�

Uz svētdienas skolu, ko vadījis pats mācītājs, Elvīra gājusi visu bērnību, līdz pieaugusi. Elvīras kundze ir pārdzīvojusi divus karus. Viņa ļoti labi atceras Pirmo pasaules karu, lai gan Elvīrai tad ir tikai pieci gadiņi. �Pilsētā krievi, bads, ielas tukšas. Atceros kā mamma no kartupeļu mizām cepa pankūkas un mala kazragus (mazas zivteles). Ļoti spilgti atceros mirkli, kad māte kaut kur bija iemainījusi pus kukulīti maizes � Elvīra sēž uz trepēm � maize rokā. Te pēkšņi pieskrien žurka un izrauj maizi no rokām,� stāsta Elvīra. Poļu ģimnāzijas pagrabā bija iekārtota virtuve trūkumcietējiem, uz turieni mazā Elvīra gājusi pēc ēdiena un drēbēm. Viņa vēl tagad atceras uzrakstu uz šīs ēkas sienas �Ora et Labora�(Lūdz Dievu un strādā).

Pēc šīs frāzes Elvīra arī dzīvojusi visu mūžu. Skolas laiku Elvīras kundze atceras labprāt � viņa mācījusies 4.ģimnāzijā latīņu valodas klasē. Šis laiks Elvīrai paticis; daudz blēņu darīts, uz pēcstundām palikusi… Bērni saukājuši viņu par Balodīti (jo mātes uzvārds � Balode). No tiem laikiem vēl joprojām Elvīrai ir sirdsdraudzene Herta Zelcere, kura ir viņas vienaudze un kura arī ir kristīta Jāņa baznīcā. Draudzene daudz palīdzējusi Elvīrai, viņas vēl šodien sazvanās. Elvīra ir ļoti drosmīga. Jaunībā braukusi uz koncentrācijas nometni pie draudzenes, vedusi pārtiku. Nākusi kontrole, nabadzīte slēpusies pieliekamajā � tikai tagad Elvīra saprot, ka riskējusi ar dzīvību.

Ar savu vīru Arvīdu Rūdolfu Mūrnieks Elvīra strādājusi kopā vienā darba vietā, gājuši uz sarīkojumiem un ballēm, bet, tā pa īstam iepazinušies Otto Swarcha kafejnīcā (pretī Laimas pulkstenim). Laulības notikušas Sv. Jāņa baznīcā 1942.gada pavasarī; tika gatavoti divu veidu ielūgumi � vieni tiem, kas piedalās tikai laulību ceremonijā, otri � tiem viesiem, kas piedalās arī kāzu mielastā. Ceremonijā dziedājusi tolaik pazīstama dziedātāja Bajārs. Elvīrai bijis kluss sapnis � kāzu dienā braukt ar karieti (tajā laikā tas bija gandrīz neiespējami), bet vīrs tomēr kaut kur karieti sadabūjis. Tikai dažus gadus jaunie dabūja padzīvot kopā � vīrs devās karā un no tā vairs neatgriezās. Otrā pasaules karā Elvīras kundze zaudējusi ļoti daudz tuvinieku, tai skaitā arī vīru un brāli. Vīrs ir apbedīts Lestenē, bet par brāli tā arī nekādu ziņu nav. Garajā mūžā daudz ir piedzīvots. Elvīras kundze ir pateicīga Dievam par visu � par savu garo mūžu, par visiem labajiem cilvēkiem, ko Dievs nolicis viņai ceļā, un arī par ļaunajiem; lai arī cik cilvēki viņai nodarījuši pāri, Elvīras kundze naidu netur ne uz vienu. �Jāpalīdz un jāpiedod savam ienaidniekam, un es to esmu varējusi tikai pateicoties Dieva žēlastībai�, nosaka sirmā kundze. Elvīras kundze ir optimisma pilna kaut arī jau vairāk kā piecus gadus nevar staigāt. Vēl šodien Elvīras kundze lasa grāmatas vācu valodā, citē Raini un Eduardu Virzu, no galvas zina latīņu valodas aforismus. Mācījusies arī franču valodu, bet atzīst, ka tas ir par sarežģītu. �Bet vācu valoda gan man patīk, speciāli esmu pirkusi vācu laikrakstus, lai neaizmirstu valodu,� saka Elvīra. Mazajā divistabu dzīvoklīti ar viņu kopā nu jau vairāk kā piecpadsmit gadus dzīvo Herta Kokoreviča � ļoti jauka, izpalīdzīga un gaiša sieviete. Arī Herta ir kristiete un, ciemojoties viņu mājā, to var just ik brīdi. Par gaišuma, saskaņas un mīlestības klātbūtni šeit liecina gan Elvīras kundzes starojošās acis, gan Hertas kundzes gādība, uzmanība un pretimnākšana. Hertas sarūpētā kafija un salātiņi bija vienkārši brīnišķīgi. Saruna raisās viegli, un laiks ir paskrējis nemanot. Uz atvadām Elvīras kundze saka: �Nav jau ko žēloties, uz visu ir jāskatās caur Dieva žēlastību. Pēc katra kara cilvēce morāli pagrimst. Kara laikā ir cita morāle. Tagad pārāk liela brīvība un visatļautība sabojā cilvēku… Arī ar slimību ir jāmāk sadzīvot, tikai samierinoties ar to, cilvēks var mierīgāk dzīvot. Jācīnās un jāpaļaujas uz Dievu.�

Pie Elvīras Mūrnieks ciemojās Asnate Smildziņa