Eseja. Pirmā saruna ar Dievu. 

Mans ceļš ticībā.

Sākšu ar to kas es pats esmu. Esmu parasts puisis, diezgan zināt kārs un cenšos izskaidrot visas lietas, kas notiek ar un ap mani no zinātniskā viedokļa. Jau no pirmajiem skolas gadiem nekad man nebija problēmu ar mācībām un visu ātri apguvu.

Ģimene, man ir liela – trīs brāļi, tēvs un māte, par to man jāpateicas tam Kungam. Tomēr mūsu ģimenē nekad nav bijusi ticība, pareizāk sakot nekad neesam ticējuši, ka visam izskaidrojums ir ticība Dievam. Vienmēr paši esam paļāvušies uz saviem spēkiem un iespējām. Tā tas iespējams turpinās ar visu manu ģimeni vēl tagad, bet ar mani notika pārmaiņas.

Kā jau iepriekš minēju visus notikumus cenšos izskaidrot pats saviem spēkiem vai meklēju izskaidrojumu zinātnē. Taču daži notikumi manā dzīvē to atklāja citā gaismā, tiem es zinātnisku izskaidrojumu nesēju atrast. Tai brīdī vēl nesapratu kādēļ un kāda spēka vadīts izdomāju tēvam uzdāvināt veselības apdrošināšanas polisi, kura bija liela dāvana, jo viņš pats to atļauties nevarēja. Tad pēkšņi vienā dienā man zvana māte un saka, tēvs ir slimnīcā ar insultu un nepieciešama operācija kā arī ilga rehabilitācija slimnīcā. Lauku slimnīcā, kurā pašlaik viņš gulēja, tas nebija iespējams un ja nebūtu šī polise, arī uz Rīgu, uz maksas klīniku nebūtu iespējas tēvu aizvest, jo naudas tam nepietiktu un, iespējams. viņa tagad vairs nebūtu starp mums. Bet ar šo polisi, tas bija iespējams, Tēvam veica operāciju un tagad atkal viņam ir labi ar veselību.

Es savādāk to izskaidrot nevaru kā tikai ar to, ka Dievs man bija šo ideju devis, un par to es Viņam ļoti pateicos, kaut arī ticīgs vēl nebiju. Šodien es jūtu, ka man Viņam par to jāpateicas ar to ka jāpievēršas viņa ticībai un jākalpo viņam. Noteikti es viņu iemīlēšu tikpat stipri cik es mīlu savu tēvu , māti un abus brāļus, jo Dievs arī ir mūsu Tēvs.

Pateicos, Tev Dievs.

Lauris

2003. novembrī

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress