SVĒTRUNA 

Lk. 8, . 4 Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: 5 “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. 6 Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. 7 Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. 8 Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” 9 Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? 10 Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. 11 Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. 12 Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. 13 Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. 14 Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus. 15 Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.

Dieva dēls ienāk pasaulē cilvēka veidā, lai runātu ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā.

Jēzus, stāstot par mums pazīstamām, dabīgām lietām, atklāj nepazīstamo, mums nezināmo Dieva valstību. Viņš izmanto dabas likumus, lai mācītu mums par to, kas notiek garīgajā pasaulē.

Šī Kristus stāstītā līdzība par sējēju un sēklu, ir viena no tām, kuru saturu Viņš pēc tam pats arī izskaidro. Mums atliek saskatīt kā šī līdzība runā uz mums šodienā, kā tā runā uz katru no mums. Jēzus priekšā ir liels ļaužu pūlis, kas klausās, un šodien arī mēs pievienojāmies šim klausītāju skaitam, un arī uz mums nu runā Jēzus vārdi: sēkla krīt gan uz ceļa, gan akmens, gan auglīgā, gan neauglīgā zemē. Sēkla, Dieva vārds, nāk pār mums visiem – atliek saprast, kas esam mēs.

Savas dzīves ceļa malā stāv tie, kas dzirdēto Dieva vārdu neņem īsti nopietni, nesaista dzirdēto ar savu dzīvi. Kuri klausās diezgan rezervēti, un pēc tam liek Dieva vārdus līdzās visām citām pasaulē dzirdētām gudrībām. Es par to runājot vienmēr acu priekšā redzu mūsu grāmatnīcu plauktus, arī vakar vienā biju iegājis, un redzēju, ka blakus grāmatai “Pasaules reliģijas” stāvēja “Zīlēšanas rokasgrāmata”, kā līdzvērtīga garīga literatūra, par to pašu- nesaprotamo – jau runā. Mums apkārt ir tik daudz izskaidrojumu, kas patiesībā ir izdomājumi, ka pārliecināti varam būt tikai par vienu – par Dieva vārdu, kas rakstīts Svētajā grāmatā. Tas ir dzīvs, to klausoties mēs atkal dzirdam paša Dieva dēla teikto, un mūsu šodienas līdzība saka, ka šis Dieva sētais vārds aug mūsu dvēselēs, tas audzē mūsu ticību.

Bet nāk velns un ņem vārdu no cilvēka sirds – arī velns sēj – tas sēj savu šaubu un neticības sēklu, tie šajā gadījumā ir visas it kā garīgās lietas, ar ko katram cilvēkam nākas sastapties, bet tagad jau tiek teikts, ka inteliģentam cilvēkam ir vajadzīgs savs guru, savs padomdevējs, kas to vada astroloģijas zinībās, zvaigžņu kartēs, savs psihologs, frizieris un masieris. Tās visas ir runas, kurās cilvēka dzīvē netiek paredzēta patiesaDieva klātbūtne, varbūt tā atkal ir tikai piesaukšanas veidā. Bet Dieva vieta nekad nepaliek tukša, ja cilvēks dzīvo bez Dieva, tad, lai ko viņš arī no visas sirds nedomātu, tur mājo kāds cits, kurš varbūt sevi vēl nav parādījis, bet tā sētā sēkla aug.

Bez manis pieminētās runāšanas, kas izskatās kā tukša muļķība, tukša laika nosišana, ir arī nākamie soļi, kad vairs nekas tā īsti nesniedz apmierinājumu, tad, meklējot citas nodarbes, cilvēks var nokļūt kādās atkarībās – lai kāds veids tas arī nebūtu – sen zināms kā alkohols, azartspēles, vai pavisam moderns, kā atkarība no dzīvošanās internetā – atkarības galvenā pazīme, ka šī nodarbe valda pār cilvēku, viņš nav spējīgs vairs pats par sevi domāt un lemt, bet seko kā saitē piesiets vērsis uz nokaušanu. Katra atkarība, katrs grēks pieaug spēkā atkārtodamies no reizes uz reizi, ja to neaptur, kā noziedzniekam, ja to nenoķer, sākt likties, ka vienmēr izies sveikā, bet mēs taču zinām, ka katrs nākamais solis tuvina iznākumam.

Ja saprotam, ka cilvēkā valda vai nu viens spēks vai otrs, un ja nosaucam ļauno vārdā, tad ir skaidra arī izeja – mums ir jātveras pie Dieva vārda, kā pie mūžīgās skaidrības sēklas, kas var izvest no vislielākās tumsas. Kad cilvēku, laicīgajā pasaulē viss ir sajucis, tad tomēr paliek garīgā, Dieva taisnība, kas nemainās un kas visu noskaidro, attīra un dod no jauna sapratni par dzīves pamatvērtībām. Tās nekur no mūsu dvēseles nav pazudušas, tikai apslāpētas ar velna klātbūtni, ar visu to sadomāto cilvēku gudrību. 7 Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, ..jo Viņš ir bagāts žēlastībā.

Liela daļa no mūsu dvēselēm ir nenoturīgas Dieva vārda audzēšanas ziņā, tās ir kā no akmens, kurās Dieva vārds nevar iesakņoties. To katra jauna vēsmiņa, katrs jaunais vilnis var atkal aizpūst projām. Šeit mēs skaidri varam saredzēt arī savu vainu, jo reiz iesētā sēkla, tomēr ir kaut kā jāapkopj, it sevišķi, ja jūtam, ka tai grūti uzreiz pierast un radīt jaunas domas mūsu līdz šim ierastajā dzīvē. Tādēļ ir iedibināta baznīca, draudzes, kuras aicina cilvēkus kopā uz dievkalpojumiem un mēs sakām, ka uz dievkalpojumu jānāk regulāri, kas nozīmē to, ka jānāk ir ar noteiktu laika intervālu, regularitāti, nevis tad, kad atkal pagājis gads vai kad pienācis neatliekams notikums cilvēka dzīvē un kājas pašas atnes. Tā dzīvojot piepildās Psalmā. 32:4 teiktais: “Mūsu dvēseles izkalst bez Dieva vārda”. Tā ir mūsu vaina, ja mēs- augt sākušajai ticībai, nedodam jaunu vielu pārdomām, ja tā nevar attīsties un pieaugt spēkā. Tā ir sava veida tuvredzība, mums neienāk prātā, ka klātesošais Dieva spēks uzturēs mūs visās lietās, Dieva vārds nāk aizvien no jauna un arī katra mājās teiktā lūgšana ir vērsta pie Dieva un tad Viņš ir kopā ar mums. Tā mēs iesakņojamies ticībā un tā dodam veldzi mūsu dvēselei. 6 Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!

[pagebreak]

Ja ērkšķi ir pasaules bagātība un kārības, tad mēs varam saprast, ka grūtākais vai pat neiespējami, te ir novilkt kādu līniju, kas norādītu, kura no pasaules iekārtām ir laba un kura slikta. Mēs jau pieminējām, ka pat dators un internets var mūs novest atkarībā, bet tas taču nenozīmē, ka mēs varam iztikt bez tā. Varēt varam, ir ģimenes, kas dzīvo bez televīzijas skatīšanās un nemaz netaisās iet bojā, viņiem ir daudz laika grāmatu lasīšanai un sarunām. Tātad šī izšķirošā līnija var būt tikai mūsu attieksme – vai pasaules lietas kalpo un palīdz mums, vai mēs kalpojam tām – vispirms, strādājam lai tās iegūtu, pēc tam, lai tās uzturētu. Tieši attieksme nosaka vai mēs pārvaldām situāciju vai esam kļuvuši par tās vergu, uzsākuši kaut ko tādu ko nespējam celt.

Ja 1 daļa no cilvēkiem ir kā ceļmala, viena kā klinšaina zeme, viena kā ērkšķaina, tad tikai maza daļa no mūsu sabiedrības ir tā labā zeme, kurā Dieva vārds uzdīgst un dod 100-kārtīgus augļus. Vai man jums jāsaka, ka katrs no mums gribētu teikt, ka mēs esam, ka mēs gribam būt tā auglīgā zeme, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī?

Kā mūs dzirdēdams, Kristus tālāk stāsta par sveci, kas liekama lukturī, nevis zem gultas, jo dod gaismu visai istabai, līdzīgi kā sāls, kas ēdienam liekama tikai maza daļiņa, bet garšu un vienkārši baudāmību, lietojamību dod visam ēdienam, arī aizsargā to no bojā iešanas – tieši tāda ir Kristus draudzes loma sabiedrībā – kaut arī esam maza daļa, tomēr mūsu nozīme ir ļoti liela. Arī svece, ja tā nespēj piepildīt telpu ar gaismu, tad virzienu, kurā meklējama izeja, tā rāda no jebkura punkta. Kristus dotais vārds ir kā bāka, kas vai nu glābj vai ziņo par briesmām, par sēkli un klintīm, kas gaidāmas mūsu ceļā.

Lai mēs patiesi būtu šī labā zeme, lai spētu stāvēt pret velna un pasaules labumu kārdinājumiem, Kristus arī mums rāda mūsu ceļa virzienu, Viņš to dara teikdams: “augļus nesdami ar pacietību”. Mums ir jānes Dieva vārdā piedzīvotā gudrība un svētība, citiem cilvēkiem. Jāturpina Dieva sāktais ceļš caur mums pie citiem. Dieva vārda spēks un nozīmība ir bijusi zināma jau kopš VD Israēla laikiem, un to parāda arī Jesaja šodien lasītajos vārdos: Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, …, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, .. Dieva vārds neatgriežas atpakaļ, pirms tas nav skāris cilvēka sirdi un devis tai augšanas spēku, kā lietus ūdens zemei.

Kristus stāstītajā līdzībā mēs varam redzēt pasaules un mūsu dzīves jēgu. Ir Sējējs. Ir sēkla. Un ir zeme, kurā sēj. Kā redzējām – tā ir ļoti dažāda zeme, bet bez zemes, visam zūd jēga!

Lai cik augstu būtu Dieva ceļi, lai cik augstākas būtu Dieva domas, bet tās ir par cilvēku un to pasauli, kurā viņam jādzīvo.

Dieva sēklai ir vajadzīga zeme, Dievs grib kā katrs sējējs, lai Viņa sēkla izdīgtu, lai tā neietu zudumā. Mēs esam Dievam nepieciešamā zeme, un mums ir jāuzņem Viņa vārdi un jāaudzē. Mērķis ir mūsu garīgā augšana, mūsu ieaugšana Dieva valstībā. Un visu mūžu cilvēkam ir jācīnās pret ļauno, kas arī grib mazliet saimniekot un sēt ko tādu, kas mums nepavisam nav vajadzīgs, bet tas vienmēr tik skaisti zied, tikai augļi ir rūgti.

Mūsu garu uztur un mums šajā dzīves ceļā palīdz pats Dievs dodot vienmēr savu vārdu un savus sakramentus. Mēs šīs Viņa žēlastības dāvanas saņemam bez kāda sava nopelna, tikai pastiepjot pretī ticīgas sirdis, un ļaujot tām saņemt to, Dievs sniedz, ļaujot veldzēties un pildīties.

Dieva vārds izraisa ticību un tā aug kā raugs, pārņemdama visas mūsu dzīves un domu sfēras, ieviešot savus kritērijus un mērauklas, atvirzot nost malā to, kas pēkšņi izrādās mazsvarīgs, daudzas lietas mūs vairs neiztrauc, neaizņem laiku. Laiks mums tagad ir vajadzīgs sarunām ar Dievu, lūgšanām, un sarunām ar citiem cilvēkiem. Lai no Kristus saņemto mīlestību, jo arī šī līdzība parāda, ar kādu mīlestību, Kristus par mums domā un runā, lai Viņa doto mīlestību dotu tālāk citiem cilvēkiem. Lai Viņš mūs svētī un palīdz mums. Amen