Eseja. Mans ceļš ticībā. 

Kādēļ es gribu iesvētīties jeb mans ceļš ticībā

Daces eseja

Uz jautājumu „Kad sākās mans ceļš uz ticību?” nemaz tik viennozīmīgi nevaru atbildēt. Varbūt sākums meklējams jau bērnībā, kad mana vecmāmiņa rādīja savas iesvētības fotogrāfijas un stāstīja par Dievu no savas pieredzes. Varbūt tas aizsākās Atmodas laikā, kad arvien biežāk sabiedrībā tika pieminēts Dieva vārds, tika aizlūgts par brīvu Latviju, bet varbūt tikai tagad, kad nepārtraukti skrienot un tiecoties pēc kaut kā nezināma, sāc sev uzdot jautājumu – Kāda vispār dzīvei ir jēga un kāpēc es dzīvoju ?

Katrā ziņā beidzot es esmu sapratusi, ko man bērnībā sacīja vecmāmiņa. Viņa vienmēr mums ar māsu atgādināja, ka nedrīkst dzīvot bez trīs lietām: bez ticības, cerības un mīlestības. Tad es vēl neizpratu šo vārdu patieso nozīmi un man likās, ka tie ir tikai skaisti vārdi, taču, gadiem ejot, tu sāc saprast, ka dzīvē bieži nākas vilties cilvēkos, ka arvien biežāk ir grūti kādam noticēt (dažkārt arī sev). Tu saproti, ka bez šīm trīs lietām ir grūti dzīvot, praktiski tas neiespējami.

Būtībā gribētos domāt, ka mans ceļš uz ticību ir garš ar dažādiem līkumiem un grāvjiem. Kā jau iepriekš minēju, pirmo reizi man par Dievu stāstīja vecmāmiņa. Caur viņu es uzzināju, kas ir Tēva reize, kas ir Baušļi. Dažās dzīves situācijās viņa mēdza pat kādu citēt un vienmēr atgādināja: „Nedari citam to, ko tu pati negribi, lai tev nodara.” Tad, protams, pienāca skolas laiks ar visiem oktobrēniem un pionieriem. Par baznīcu un Dievu dzirdēju arvien retāk. Ja baznīcu pieminēja, tad vien vēstures un literatūras stundās un arī ne jau tajā labākajā nozīmē. Dieva vārds vispār netika minēts. Tas būtībā bija laiks, kad ticība Dievam tika noliegta. Ziemassvētkus gan svinējām, bet tikai ģimenē un tā klusi, lai citi nemana. Vecāki Dieva klātbūtni skaidroja daudz savādāk kā tas patiesībā ir. Tēvs tikai mēdza teikt, ka katram mums ir savs sargeņģelis, kurš mūždien stāv mums klāt un, ka ģimenē ir jādzīvo saticībā un mierā. Tas būtiski bija arī viss, pēc kā es tad dzīvē vadījos.

Un tad nāca deviņdesmitie gadi. Baznīca kļuva arvien populārāka. Sāka atklāti svinēt Ziemassvētkus un Lieldienas. Daudzi cilvēki gāja uz baznīcu un meklēja atbildes tur. Tas, protams, skāra arī mani. Kopā ar draudzeni gāju uz Kongresa namu, kur kāds ticības sludinātājs skaidroja: Kas ir kristietība, kas ir Bībele? Man tas viss patika, es redzēju līdzības kādas aprakstītas Bībelē ar toreizējā laikā notiekošo. Es sāku vairāk saprast Bībelē rakstīto. Biju sākusi to lasīt jau agrāk, bet tad bija grūti saprast visu tur teikto. Un tā jau es biju tikusi līdz kristībām, taču tās nenotika. Pareizāk būtu teikt, es neaizgāju, jo nobijos. Es līdz galam nesapratu, vai es tam visam ticu, vai tikai izliekos. Man likās, ka tā ir liela atbildība un es negribēju, lai tā ir tikai modes lieta, kas, manuprāt, daudziem arī tā bija. Droši vien es tam vēl nebiju gatava. Man vajadzēja vēl augt.

Tā mans ceļš uz ticību izmeta vienu lielu līkumu un turpinājās nedaudz vēlāk. Dzīve gāja uz priekšu – sākās studijas, tad izveidojās ģimene. Laiku pa laikam domāju atkal par Dieva klātbūtni, bet uz baznīcu vēl negāju. Gribēju tikt skaidrībā, kam tad es ticu. Tajā laikā es sāku arī lasīt daudz grāmatas. Meklēju informāciju, kā dzīvot harmonijā ar sevi, līdz nonācu pie V. Siņeļņikova grāmatas „Potēšana pret stresu jeb psihoenerģētiskais aikido”. Šajā grāmatā autors bieži citēja Bībeli. Viņš norādīja, ka Dievs nekad neuzliek pārbaudījumus, kas tev nav pa spēkam, ka šķēršļi tevi norūda un palīdz atklāt tavus iekšējos resursus. Būtībā šī grāmata man palīdzēja saprast, ka Dievs ir, tikai es viņu līdz šim īsti neredzēju un nejutu.

Bieži piemin, ka cilvēks sāk ticēt Dievam, kad viņam paliek grūti. Laikam, ka to pašu es varu attiecināt uz sevi. Laika gaitā ir bijuši sliktāki un labāki laiki, bet vienmēr ir sanācis visu līdzsvarot un dzīvot tālāk, taču apmēram pirms trīs gadiem, mana dzīve izmainījās. Bieži prieku nomainīja bezcerība un izmisums. Bieži vien vairs nespēju citiem uzticēties un arvien biežāk gribējās palikt vienai ar savām domām. Šajās domās es aizdomājos par to, ko es gribu, kas dzīvē ir galvenais, vai šis straujais dzīves temps kādam ir vajadzīgs? Arvien biežāk domās es sevi pieķēru, ka es pie sevis skaitu kaut ko līdzīgu lūgšanai. Un tas notiek arvien biežāk. Par savām izjūtām runāju arī ar savu vīru, ko viņš par to domā. Vai viņam ir līdzīgas domas manējām. Tā es sevi meklēju, līdz sapratu, ka gribu kristīties un iesvētīties, jo ticu, ka tikai Dievs var glābt pasauli no iznīcības.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress