Eseja “Kāpēc es vēlos iesvētīties” 

Rīgas Sv. Jāņa baznīca

Iesvētības mācības eseja

Kāpēc es vēlos iesvētīties?

Es vēlos pieteikties pie Dieva, tā Kunga. Es vēlos atrādīties.

Redz, ir pagājuši apmēram 24 gadi, 2 mēneši un 2 dienas – jeb 8829 dienas, jeb 1261 nedēļa, jeb 211 896 stundas, jeb 12 713 760 minūtes, jeb 762 825 600 sekundes, kopš Dievs iepūta manī dzīvības elpu un es, mazs bērns, svaigs un nevainīgs, vien tīrā, baltā linu kreklā tērpts, basām kājām izgāju rasas pilnajā dzīves pļavā.

Vēl atceros, kā toreiz baudīju agrās rīta saules pieskārienus un apbrīnoju visu to, kas man dots. Kas man dots redzēt, dzirdēt, baudīt un just. Es pacēlu rokas pret debesīm un, vēja šalkoņas pavadīts, skrēju vien uz priekšu līdzi laikam un visam, ko piedāvā šī pasaule.

Atzīstu, tagad šis linu krekls ir pamatīgi saplēsts, bet stāv nolikts drošā vietā, kuru nevienam nebūs atņemt un noskaust – tās ir manas skaistās bērnības atmiņas.

Atzīstu, tagad manas basās kājas ir diezgan dzīves ērkšķu sapluinītas, bet, tikai iekāpjot ērkšķos, es varu zināt, ka tie tik baisi sāpīgi dzeļ. Un tikai tagad es saprotu, ka reizēm, lai tiktu pašā kalna galā, nākas skriet un kāpt pa asām klintīm un ciest, jo tieši tāda ir mūsu dzīve, pārbaudījumiem pilna.

Es vēlos pieteikties pie Dieva, tā Kunga. Es vēlos atrādīties.

Es vēlos pateikties tam par dzīvību, kas man tika dota, un parādīt, ka neesmu to nekur pazaudējis, ka neesmu to lieki iztērējis vai sabojājis. Te nu es stāvu, Tavā priekšā, mans Kungs, ar patiesu grēku nožēlu ar pateicību un patiesu mīlestību pret Tevi.

Un tas nekas, ka kājas sapluinītas. Un tas nekas, ka krekls saplēsts, jo tā ir mana krātā dzīves pieredze un tā ir mana gudrība, par ko esmu pateicīgs Tev.

Es esmu avs no Tava plašā un bagātā ganāmpulka un, lai arī brīžiem biju pazudis un noklīdis no bara, vienmēr esmu zinājis, ka Tu redzi, kur es esmu, un zini visu par mani. Jo Tu esi visuvarens. Un mūžam būšu pateicīgs, ka ļāvi man pašam rast ceļu atpakaļ, jo, tikai pašam atrodot ceļu un izejot to savām kājām, es varu to iegaumēt un otrreiz uz tās pašas takas neapmaldīšos. Es esmu pateicīgs Tev.

Es esmu pateicīgs kādai būtnei, kuru, maldoties pa dzīves takām, reiz satiku. Būtne, kuru sākumā noturēju par Tavu eņģeli, jo viņas smaids izstaroja siltāko saules siltumu, bet balss mierināja kā bērnības šūpuļdziesma. Tomēr atklājās, ka viņa nav eņģelis, viņa ir tāds pats cilvēks un grēcinieks, ar miesu un asinīm kā mēs visi virs zemes.

Lai arī toreiz es biju ieklīdis tumšā ērkšķu dārzā, tieši caur viņas sirdi es ieraudzīju Tavu mīlestību, Tavu gaismu. Es sajutu to un atskārtu, cik tā ir visuvarena un tīra. Un šī būtne pavadīja mani un lūdza ielūkoties dziļāk šajā šķīstajā un patiesas mīlestības pārpildītajā pasaulē.

Un te nu es esmu.

Es vēlos pieteikties pie Dieva, tā Kunga. Es vēlos atrādīties.

Tāpēc es vēlos iesvētīties.

Mārtiņš 18.05.2009