Apustuļu darbi 2: 1- 4; 14-18, 21
1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.(..)
14 Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus;
15 šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda,
16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi:
17 tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos.(..)
21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.
Nereti ikdienā mums pietrūkst spēka, svētuma, ticības, pietrūkst drosmes liecināt par Dievu saviem draugiem, darbabiedriem, kuri ir neticīgi, mums pietrūkst čakluma un apņēmības lūgt un lasīt Svētos Rakstus vai garīgu literatūru. Bieži mēs esam miesīgi, nesavaldīgi vai rīkojamies pavisam ne tā, kā vajadzētu rīkoties kristiešiem. Mēs esam sadrūmuši par realitāti, kas nospiež ar draudiem par nākotni un finansiālām grūtībām. Daudzi iestiguši pesimismā, depresijā un vientulībā. Kādēļ tas notiek ar kristiešiem? Kur ir palicis tas Spēks no Augšienes, kas dibināja, veidoja un uzturēja Draudzi Apustuļu laikā? Tajās dienās Kristus sekotāji turējās kopā. Vai šodien man ir patiess prieks būt kopā ar brāļiem un māsām?! Vai tas ir dievkalpojumā, vai pēc tā sadraudzībā kafejnīcā, vai tie ir nedēļas vakari, mazās grupas, kalpošana nozarēs, citas aktivitātes… Kāpēc mēs šodien nenovērtējam šīs un daudzas citas iespējas? Kur ir palicis tas Spēks, kurš vienoja Draudzi un deva spēku? Kāpēc tik maz mēs to lietojam? Vai precīzāk un godīgāk sakot, kāpēc mēs apslāpējam un apbēdinām Svēto Garu? Taču neaizmirsīsim, ka Svētais Gars ne tikai tad lielā spēkā izlija pār mācekļiem, bet Viņš ir reāls un klātesošs Draudzē arī šodien. Lai mēs kļūtu spēka un prieka pilni, mums ir nepieciešams tuvoties un atvērties Dievam, salīdzināties ar līdzcilvēku, atvērties brālim vai māsai, sadraudzēties savā starpā, pieņemt un respektēt „citādāk domājošo” kristieti! Būt kopā savā starpā un būt kopā ar Kristu! Lūgt par tiem, kas nav kopā ar mums (mūsu radiniekiem, draugiem, kuri nepazīst Jēzu Kristu kā Kungu un personīgo Pestītāju). Būsim gatavi kalpot viņiem, būsim atvērti Svētajam Garam, ļausim Viņam strādāt! Nebaidīsimies, bet būsim gatavi, atvērti, atsaucīgi un paklausīgi – tad Svētā Gara uguns degs mūsu dzīvēs. Svētais Gars ir spēks, kurš gan dedzina, bet nesadedzina. Tieši otrādi – Viņš pārveidos mūsu sirdis, darīs mūs jūtīgākus, dzirdīgākus un redzīgākus! Tieksimies pēc Svētā Gara piepildītas dzīves!
Priecīgus Vasarsvētkus!
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 74 mēn.
Astere / pirms 76 mēn.
Jānis / pirms 76 mēn.
guntabl / pirms 78 mēn.
Armands / pirms 79 mēn.