Vienā ziņā es labi saprotu, kādēļ dažus cilvēkus teoloģija atgrūž. Es atceros, kā reiz lasīju lekciju gaisa spēku kareivjiemun vecāks barga izskata virsnieks piecēlās un teica: „Man tas viss nav vajadzīgs.Bet ņemiet vērā – arī es esmu reliģoozs cilvēks. Es zinu, ka ir Dievs. Esmu viņu sajutis; kādā naktī, kad viens pats biju nonācis tuksnesī, es izjutu šo milzīgo mistēriju. Tieši tāpēc es neticu jūsu glītajām dogmām un formulējumiem par Viņu. Tam, kas sastapies ar īsto lietu, tās visas liksies sīkumainas, pedantiskas un neīstas!”
No vienas puses, es šim cilvēkam pilnīgi piekrītu. Es pieņemu, ka viņš tuksnesī tiešām ir piedzīvojis Dieva klātbūtni. Un, kad viņš no šīs pieredzes pievērsās kristiešu ticības apliecībām, domāju, ka viņš tiešām no kaut kā īsta pārgāja pie kaut kāmazāk īsta. Tāpat cilvēks, kurš pēc skatīšnās uz Atlantijas okeānu no pludmales sāk lūkoties Uz Atlantijas okeāna karti, arī no kaut kā īsta pāriet pie kaut kā mazāk īsta – no īstiem viļņiem pie izkrāsota papīra gabala. Ar to es gribu teikt, ka karte, protams, ir tikai izkrāsots papīra gabals, tomēr ir divas lietas, ko šjā sakarā vajadzētu atcerēties. Pirmkārt , karte ir veidota, pamatojoties uz to, ko simtiem un tūkstošiemcilvēku ir atklājuši, kuģojot pa Atlantijas okeānu. Šajā ziņā tās pamatā it milzums pieredzes, kas ir ir nemazāk īsta par to, kādi iegūstat, skatoties no okeāna no pludmales. Kamēr jūs raugaties no viena atsevišķa skatu punkta, karte aptver visas tik dažādās pieredzes. Otrkārt, ja jūs kaut kur gribat doties, bez kartes jums neiztikt. Kamēr mūs apmierina pastaigas gar pludmali, jums daudz labāk patīk skatīties pašam, nevis pētīt karti. Bet , ja vēlaties nokļūt Amērikā, tad daudz nederīgāka būs karte, nevis pastaigas gar krastu.
Teoloģija līdzinās kartei. Ja jūs tikai mācīsieties un domāsiet par kristiešu doktorīnām un pie tā arī apstasieties, tad jūsu ieguvums būs mazāk īsts un mazāk aizraujošs nekā tas, ko mans paziņa piedzīvoja tuksnesī.
Doktorīnas nav Dievs: tās ir tikai sava veida karte. Bet šī karte ir sastādīta, balstoties uz simtiem cilvēku pieredzi, kuri tiešām bijuši saskarē ar Dievu. Tā ir pieredze, ar ko salīdzinot jebkāds saviļnojums vai dievbijīgas izjūtas, kuras mēs ar jums varētu piedzīvot, ir ļoti primitīvas un neskaidrs. Otrkārt, ja jūs gribat doties tālāk, jums jālieto karte. Notikušais ar virsnieku tuksnesī, iespējams, bija īsts un noteikti aizraujošs, bet tam nekas nesekoja. Patiesībā tieši tādēļ nenoteikta reliģija ar izjūtām par Dievu un dabu ir tik pievilcīga. Tā sniedz saviļnojumu, un nekas nav jādara – tāpat kā no pludmales vērojot viļņus. Tomēr šādi pētot Atlantijas okeānu, jūs nenokļūsiet Ņūfaundlendā, kā arī neiegūsiet mūžigo dzīvību, vienkārši sajūtot Dieva klātbūtni puķš vai mūzikā. Jūs nekur netiksiet, lūkojoties uz kartēm un nebraucot jūrā, kā arī nebusiet drošibā, ja dosieties jūrā bez kartes.