Un viņš atbildēja:
Tu dod tikai mazumu, kad tu dod no savas mantības.
Tikai tad, kad tu dod pats no sevis, tu patiesi dod.
Jo kas ir tava mantība kā vien lietas, kuras tu glabā un turi, raizēdamies, kā tās tev varētu būt vajadzīgs rīt?
Un rītdiena, ko gan nesīs rītdiena pārlieku apdomīgam sunim, kurš ,sekodams svētceļniekiem uz svēto pilsētu, ierok kaulus smiltīs, kas neglabā pēdas?
Un kas gan ir bailes no trūkuma, ja ne pats trūkums?
Vai bailes no slāpēm, kad tava aka ir pilna, nav slāpes, kas nekad nav remdējamas?
Ir tādi, kas dod maz no tā vairuma, kas viņiem ir, – un viņi to dod, lai viņus atzītu, un viņu apslēptā vēlēšanās padara viņu dāvanas pretīgas.
Un ir tādi, kam pieder maz un kas atdod to visu.
Tie ir tie, kas tic dzīvei un dzīves devīgumam, un viņu krātuve nekad nav tukša.
Ir tādi, kas dod ar sāpēm, un šī sāpes viņus svētī.
Un ir tādi, kas dod un nezina došanas sāpju, nedz arī tie meklē prieku, nedz dod turēdami godā tikumu.
Tie dod, kā tur ielejā mirtes krūms izelpo savu smaržu gaisā.
Caur tādu rokām runā Dievs, un caur viņu acīm Dievs uzsmaida zemei.

***
Ir labi dot, kad to lūdz, bet ir labāk dot neprasītam, pašam saprotot;
Un devīgam lielāku prieku nekā dot sagādā meklēt to, kam dot.
Vai maz ir kas tāds, ko būtu vērts paturēt?
Viss, kas tev pieder, kādu dienu tiks atdots;
Tāpēc dod pašlaik, lai došanas laiks pieder tev, nevis taviem pēctečiem.

***

Jūs bieži sakāt: „Es labprāt dotu, bet vienīgi tiem, kas ir tā cienīgi.”
Koki dārzā tā viss nesaka, nedz arī lopi ganībās.
Viņi dod, lai varētu dzīvot, jo paturēt nozīmē iet bojā.
Skaidrs, ka tas, kas ir cienīgs saņemt savas dienas un naktis, ir cienīgs saņemt visu citu no jums.
Un tas, kurš ir pelnījis dzert no dzīves okeāna, ir pelnījis, ka viņš pilda savu krūzīti no jūsu avota.
Un kur gan vēl lielāks nopelns par to, kas rodams saņemšanas drosmē un paļāvībā, nē, pat jūsu žēlastībā?
Un kas gan tu tāds esi, ka cilvēkiem būtu jā pārplēš krūtis un jāatklāj savs lepnums, lai tu varētu redzēt viņu vērtību kailu un viņu lepnumu bez kauna segas?
Raugies vispirms, lai tu pats esi cienīgs par devēju būt.
Jo patiesībā dzīve dod dzīvei – kamēr tu, kas sevi uzskati par devēju, esi vienīgi liecinieks.

***

Un , jūs, saņēmēji, – un jūs visi esat saņēmēji – neuzveliet sev pateicības smagumu, ja vien negribat uzlikt to kā jūgu paši sev un devējam.
Labāk pacelieties kopā ar devēju uz viņa dāvanām kā uz spārniem;
Jo par daudz apliecināt savu parādu nozīmē apšaubīt tā devību, kam māte ir zeme ar savu plašo sirdi un kam tēvs ir Dievs.