Par atlaišanu – es citu recepti neesmu atradusi, ja kādam ir cita – padalieties Vēl, ļoti palīdz atlaist nodarījumu, ja vaininieks gandarī pāridarījumu. Taču tas nav īsti atkarīgs no Tevis, ja redzi, ka tas Tevi ļoti palīdzētu, pamēģini izrunāties ar to cilvēku, vai viņš atzīst savu vainu, lūdz Jēzu, lai uzrunā tā cilvēka sirdi.

Nē tas tā nebija domāt, es vienkārši nevaru pieņemt – ka par tām lietām par kurām esmu lūgusi Tēvam piedošānu – viņš man patiesi ir piedevis. Ja…. varētu to nosaukt par lepnību.

un tas ko Tu tālāk mini vispār ir desmitniekā trāpīts.
Bet zini negribās tā dzīvot – gribās visu atlaist….
Un atkal paliek jautājum , BET Kā ???

Par piedošanu – grūtāk, manuprāt, ir atrast to tur, kaut ko, lai piedotu otram. Pēc manas pieredzes, ja sāpinājums bijis liels, tad sanāk piedot ikreiz, kad satiec seno pārdarītaju. Atkal apņemties, ka nē, es esmu piedevusi, es to atlaižu, es nepieminēšu un neatgādināšu un neļaušu otram pat manīt, ka es to atceros.