Tā kā velns nerimstas mocīt ticīgos gan iekšēji - ar saviem biediem, gan ārēji - ar viltus mācītāju ļauno viltību un tirānu varmācību, tad Dāvids psalma beigās dedzīgi lūdz, lai Dievs, kas viņam devis šo Evaņģēlija dārgumu, uztur viņu pie tā līdz pa galam, un saka: ak, kaut jel mīļais Dievs dotu man žēlastību, ka labums un žēlsirdība mani pavadītu visu mūžu!

Kristietim it jābūt cilvēkam, kas ir piedzimis par kristieti. Te neklājas lāpīties ar darbiem, kā to dara Mozus skolnieki un visi darbu svētie, kas grib visu paveikt ar pavēlēm, izspiezdami no cilvēka vienu vai otru darbu, galu galā tā arī neko nepanākdami. Ir vajadzīgi gluži jauni cilvēki,

Īstā kristiešu prasme un augstākā gudrība ir atzīt Kristu - atzīt to, ka Viņš ir tapis Cilvēks un pazemojies tik dziļi, ka ticis uzskatītas par Dieva satriektu un nomocītu, un zināt, ka Viņš to darījis mūsu (grēku) dēļ.

Šeit Jānis izsaka to, kas ir ”Vārds”, par kuru runājis viņš pats un arī Mozus, proti – tas ir Dieva vienīgais Dēls, kas iemantojis visu Tēva godību. Tādēļ Jānis Viņu sauc par vienīgo, vienpiedzimušo Dēlu – Viņš tiek atšķirts no visiem citiem Dieva bērniem, kas nav Viņa dabīgie bērni; jo tāds ir vienīgi šis Dieva Dēls.

(Tit. 3:4)

Es uzdrīkstos sacīt, ka visos Svētajos Rakstos neesmu lasījis vēl jaukākus vārdus par Dieva žēlastību, kā šos divus – laipnība un mīlestība. Ievēro, ka šie vārdi ir sacīti tev – Dieva laipnība un mīlestība ir atklāta un sniegta ikvienam;

Kad kristietis sāk pazīt Kristu kā savu Pestītāju, kas viņu atpestījis no nāves un iecēlis par savas Valstības mantinieku, viņa sirds tiek pilnīgi dievišķota, tā ka viņš vēlas palīdzēt ikvienam iemantot šos pašus dārgumus. Jo nav lielāka prieka, kā tas prieks, ko dod Kristus atziņa.