Kristus izpirkuma galvenais nolūks bija dāvāt mums mieru ar Dievu. “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu” (Jes. 53:5). “Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos” (Jes. 32:17–18).

Ceļš, kurā daudzi izglābti Dieva bērni zaudē dzīvību, ir garīgs kūtrums – tā ir savu ieroču nolikšana, žēlastības līdzekļu nelietošana, kā arī nedzīvošana ticībā un labos darbos. Žēlastības ceļa sākumā tas likās tik nozīmīgi – būt saskarsmē ar Dieva vārdu, lasīt, runāt un rakstīt par Kristu, par ticību, žēlastību, mīlestību un labiem darbiem, uzrunāt Dievu lūgšanā un iet pie Viņa Dievgalda.

Sievas pienākumu pamatā ir paklausība, bet vīra pienākumu pamatā ir mīlestība. “Vīri, mīliet savas sievas.” Kur vien ir mīlestība, tur viss pats par sevi nostājas savā vietā. Apustulis saka: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna.. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu” (1. Kor. 13:4, 7). Bet aplūkosim vīra mīlestību uz sievu un īpašu uzmanību pievērsīsim tam, kas rakstīts Vēstulē efeziešiem 5. nodaļā.

Visu pienākumu pamatā, kas sievai ir pret vīru, ir paklausība. Apustulis būtu varējis pieminēt arī tādus pienākumus

kā laipnību, uzticību, saimnieciskumu, bet viņš piemin tikai vienu īpašu sievas pienākumu – paklausību. Tas arī bija vienīgais likums, ko Dievs iesākumā bija devis sievietei. Viņš sacīja: “Tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi” (1. Moz. 3:16). Vīrs arvien atgādina, kas viņam pa prātam, un tādēļ apustulis spēj tik īsi izteikt galvenos sievas pienākumus.

Svētie Raksti ļauj mums noprast, ka gaidāmas vēl daudzas ārējas vajāšanas un mūsu ienaidnieks velns pēdējos laikos parādīs lielas dusmas, zinādams, ka viņam vairs nav atlicis daudz laika. Nemaz nerunājot par nākamajiem laikiem, vajāšanas jau tagad apdraud daudzas dvēseles, aizbiedē un aizdzen prom no sekošanas Kristus pēdās.